18. punkts

1Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir

2noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda:

31) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

4paredzēto kārtību;

52) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

6normatīvo aktu prasībām;

73) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

8varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

9paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 15.

11punktu).

12Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

13procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk.

14Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

152018-11-01 18.1. punktu un 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā

16Nr. 2018-15-01 13.2. punktu).

1718.1. Apstrīdētā likuma norma ir pieņemta ar 2008. gada

185. jūnija likumu "Grozījumi Enerģētikas likumā".

19Attiecīgais likumprojekts tika izskatīts trijos lasījumos. Likums

20tika pieņemts un 2008. gada 20. jūnijā izsludināts oficiālajā

21laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 96 normatīvajos

22tiesību aktos noteiktajā kārtībā.

2318.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai,

24kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan

25paredzamai. Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un

26skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri

27paredzēt noteikumu piemērošanas jomu un nozīmi (sk., piemēram,

28Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

292010-60-01 15.2. punktu).

30No apstrīdētās likuma normas enerģijas lietotājs varēja

31secināt un paredzēt tiesiskās sekas, kādas iestāsies gadījumā, ja

32enerģijas lietotājs būs pārkāpis dabasgāzes lietošanas

33noteikumus. Proti, energoapgādes komersants no šāda enerģijas

34lietotāja var prasīt samaksu par izlietoto dabasgāzi un

35kompensāciju. Tādējādi apstrīdētajā likuma normā ietvertā

36pamattiesību ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs,

37persona var izprast šā ierobežojuma saturu un paredzēt tā

38piemērošanas sekas.

3918.3. Apstrīdētajā likuma normā ir ietverts arī

40pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā nosakāms

41faktiski patērētās dabasgāzes daudzums, kas nepieciešams samaksas

42par izlietoto dabasgāzi aprēķināšanai, kā arī kompensācijas

43apmēra aprēķināšanas kārtību.

4418.3.1. Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas

45tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā

46kārtībā un apmēros. Tomēr, lai nodrošinātu efektīvāku valsts

47varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka

48likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī

49efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam pašam likumdošanas

50procesā noregulējot sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības,

51bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē

52nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru

53kabinetu vai citas atbilstošā kārtībā leģitimētas valsts

54institūcijas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta

55sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.1. punktu).

56Taču likumdevējam, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot ārējos

57normatīvos aktus, ir jāievēro valsts varas atzaru savstarpējās

58līdzsvara un atsvara attiecības, kā arī citi vispārējie tiesību

59principi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

60sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.2. punktu). Proti,

61atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās

62daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos

63aktus - noteikumus - tikai tad, ja likumdevējs Ministru kabinetu

64tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura

65virzienus. Tādējādi likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādas

66likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru kabinets ir

67tiesīgs konkretizēt (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20.

68marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.1. punktu).

69Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē:

701) vai likumdevējs pats ir noregulējis sabiedrībai svarīgākās

71tiesiskās attiecības;

722) vai likumdevējs apstrīdētajā likuma normā ir skaidri

73norādījis, kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības

74Ministru kabinets var konkretizēt.

7518.3.2. Lai noskaidrotu, vai likumdevējs pats ir

76noregulējis sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības,

77Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro apstrīdētajā likuma normā

78ietvertā pilnvarojuma saturs un mērķis.

79Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies

80panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt kādu

81jautājumu. Ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot

82ne tikai viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet paša likuma

83būtība un mērķi tiesību sistēmas ietvarā (sk., piemēram,

84Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

852017-02-03 18.1.1. punktu).

86No likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem"

871. panta un 2. panta otrās daļas 1. punkta izriet, ka valsts ar

88mērķi citstarp nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un

89kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru cenas atbilst

90ekonomiski pamatotām izmaksām, regulē sabiedrisko pakalpojumu

91sniegšanu kā komercdarbību enerģētikas nozarē, nosakot

92sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās

93attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā. Arī Satversmes

94tiesa ir atzinusi, ka sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā vienmēr

95jārēķinās ar divām interesēm - pirmkārt, ar piegādātāja interesi

96nodrošināt sava uzņēmuma ekonomisko darbību un attīstību un,

97otrkārt, ar enerģijas lietotāja interesi saņemt nepārtrauktus,

98drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par samērīgiem

99tarifiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 24.

100decembra sprieduma lietā Nr. 2002-16-03 5. punktu). Līdz ar

101to regulējamo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un lietotāju

102savstarpējās tiesiskās attiecības regulē ne vien vispārīgās

103privāto tiesību normas, bet arī speciālās, tajā skaitā publisko

104tiesību normas.

105Regulējamo pakalpojumu sniegšanā enerģētikas nozarē tiesisko

106attiecību objekts ir enerģija - prece ar noteiktu vērtību,

107tostarp dabasgāze (sk. Enerģētikas likuma (šeit un turpmāk -

108redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) 1. panta 1.

109punktu). Savukārt enerģētikas nozarē veicamā komercdarbība ir

110energoapgāde, kuru nepieciešams licencēt vai reģistrēt un kura

111ietver citstarp dabasgāzes iepirkšanu, pārveidi, uzglabāšanu,

112pārvadi, sadali vai tirdzniecību (sk. Enerģētikas likuma 1.

113panta 2. punktu). Tā ir īpaši regulējama, lai nodrošinātu

114enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu apgādi arī ar

115dabasgāzi pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām (sk.

116Enerģētikas likuma 3. panta 2. punktu).

117Energoapgādes komersantam ir pienākums saskaņā ar licencē

118noteiktajām prasībām nodrošināt esoša vai potenciāla enerģijas

119lietotāja drošu, pastāvīgu un stabilu apgādi ar citstarp

120dabasgāzi ekonomiski pamatoti pieprasītajā daudzumā un kvalitātē

121(sk. likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu

122regulatoriem" 22. panta pirmo daļu un 24. panta pirmo daļu,

123kā arī Enerģētikas likuma 5. panta pirmo daļu).

124Savukārt enerģijas lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs,

125no energoapgādes komersanta pērk un savā komercdarbībā lieto

126dabasgāzi (sk. Enerģētikas likuma 1. panta 10. punktu).

127Tomēr laikā, kad apstrīdētās normas bija spēkā, Latvijas

128dabasgāzes tirgū AS "Latvijas Gāze" bija

129monopolstāvoklī. Monopola apstākļos sabiedrības resursi netiek

130sadalīti visefektīvākajā veidā un tieši vai pastarpināti tiek

131radīts kaitējums arī patērētājiem (sk.: Wish R., Bailey D.

132Competition Law. 9th edition. Oxford: Oxford University, 2018, p.

1337, 18-20). Proti, monopolstāvoklis ir tirgus nepilnība, kas

134kaitē preču un pakalpojumu pircējiem, tostarp dabasgāzes

135galalietotājiem, tādēļ likumdevējam ir pienākums regulēt vairākas

136tiesiskās attiecības tā, lai monopolstāvoklī esošs komersants

137nesamērīgi neierobežotu preču un pakalpojumu pircēju tiesības.

138Konkrētajā gadījumā valstij bija pienākums iejaukties Latvijas

139dabasgāzes tirgū un līdzsvarot konkrēto tiesisko attiecību

140dalībnieku tiesiskās intereses, tajā skaitā nosakot izņēmumus no

141privāttiesisko attiecību noregulējuma (sal. sk. Satversmes

142tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103

14325.3.2. punktu). Šis pienākums ir no demokrātiskas tiesiskas

144valsts pamatnormas atvasinātā sociāli atbildīgas valsts principa

145konkretizācijas elements un vērsts uz valsts ilgtspējīgas

146attīstības nodrošināšanu.

147Dabasgāzes piegādes un lietošanas kārtību nosaka Ministru

148kabinets (sk. Enerģētikas likuma 42.1 panta pirmo

149daļu). Ministru kabinets, kā pamatu norādot citstarp minēto

150likuma normu, ir izdevis Noteikumus Nr. 85. Tie noteic, ka

151dabasgāzi enerģijas lietotājam piegādā saskaņā ar šiem

152noteikumiem un energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja

153noslēgto dabasgāzes piegādes līgumu vai sistēmas pakalpojuma

154līgumu (sk. Noteikumu Nr. 85 22. punktu). Energoapgādes

155komersants nodrošina enerģijas lietotājam dabasgāzes piegādi līdz

156dabasgāzes apgādes sistēmas piederības robežai - piederības un

157atbildības dalījuma vietai starp energoapgādes komersanta un

158enerģijas lietotāja dabasgāzes apgādes sistēmām (sk. Noteikumu

159Nr. 85 2.6. apakšpunktu, 22. un 24. punktu). Savukārt

160enerģijas lietotājam ir pienākums reģistrēt datus par izlietotās

161dabasgāzes daudzumu un ziņot energoapgādes komersantam, kā arī

162samaksāt par patērēto dabasgāzi (sk. Noteikumu Nr. 85 67.2.,

16367.3., 68.2. un 68.3. apakšpunktu). Patērētās dabasgāzes

164daudzums nosakāms pēc norēķinu uzskaites mēraparātu vai

165dabasgāzes patēriņa skaitītāju rādījumiem, ar kuriem aprīkota

166enerģijas lietotāja dabasgāzes apgādes sistēma.

167Apstrīdētā likuma norma regulē gadījumus, kad enerģijas

168lietotājs ir pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus.

169Likumdevējs izlēmis, ka šādā situācijā energoapgādes komersants

170faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu nosaka Ministru kabineta

171noteiktajā kārtībā. Proti, faktiski patērētās dabasgāzes apjoms

172un arī energoapgādes komersantam nodarīto zaudējumu apmērs

173jānosaka pēc konkrētiem kritērijiem. Saeima norāda, ka

174energoapgādes komersanta iespējas pārtraukt dabasgāzes piegādi

175esot būtiski ierobežotas, jo atkarībā no laika, kad konkrētais

176objekts pieslēgts dabasgāzes sadales sistēmai, šīs darbības

177veikšanai var būt nepieciešama iekļūšana attiecīgā enerģijas

178lietotāja īpašumā, kur izvietoti dabasgāzes skaitītāji, taču tie

179enerģijas lietotāji, kuri ir negodprātīgi, šo piekļuvi

180nenodrošinot. Tāpat energoapgādes komersants nevarot konstatēt,

181kad tieši attiecīgais enerģijas lietotājs veicis prettiesiskās

182darbības un kāds dabasgāzes daudzums faktiski izlietots

183konkrētajā objektā (sk. Saeimas atbildes rakstu un Sabiedrisko

184pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 3.

185sēj. 69. un 98. lp.).

186No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētās likuma normas būtība

187un mērķis ir noteikt speciālu samaksas par izlietoto dabasgāzi un

188enerģijas lietotāja saistību pastiprināšanas tiesisko regulējumu

189gadījumiem, kad faktiski izlietotās dabasgāzes daudzums nav

190nosakāms. Turklāt pat tad, ja likumdevēja dotais pilnvarojums

191konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ ir plašs vai

192salīdzinoši abstrakts, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo

193likuma normu, ir jāievēro likumā ietvertie mērķi un vērtības,

194kuru aizsardzībai likums ir pieņemts, un jādarbojas kā likumā

195noteikto vadlīniju īstenotājam, ievērojot vispārējos tiesību

196principus un citas Satversmes normas (sal. sk. Satversmes

197tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03

19810.4. punktu). Pretējā gadījumā izpildvara nekad nevarētu

199izdot tādas tiesību normas, kas sasniegtu likumdevēja noteikto

200mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija

201sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 17.1.3. punktu un 2018. gada 12.

202decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 18. punktu).

203Enerģētikas, tostarp dabasgāzes apgādes, nozare ir tāda, kurā

204nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska rakstura jautājumus

205atbilstoši dabasgāzes apgādes infrastruktūras attīstības pakāpei

206un sabiedrības vajadzībām. Tas nozīmē, ka konkrētajā gadījumā

207likumdevējs ne vien pats ir izlēmis to, kādā veidā tiek regulētas

208tiesiskās attiecības, kuru ietvaros enerģijas lietotājs pārkāpis

209dabasgāzes lietošanas noteikumus, bet arī skaidri norādījis,

210kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru

211kabinets var konkretizēt.

212Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā

213ietvertais enerģijas lietotāja pamattiesību ierobežojums ir

214noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un apstrīdētā

215likuma norma atbilst Satversmes 64. pantam.