128. pantsvairākkārt ticis grozīts, apstrīdētās normas

vairākkārt ticis grozīts, apstrīdētās normas

1joprojām ir spēkā to sākotnējā redakcijā.

22. Akciju sabiedrība "Kālija parks"

3(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) konstitucionālajā sūdzībā

4norāda, ka 2011. gada 4. oktobrī Kurzemes apgabaltiesa

5saņēma tā prasības pieteikumu. Prasība celta pret vairākām

6privātpersonām. Kurzemes apgabaltiesa ar 2011. gada

711. oktobra lēmumu Nr. 3-11/0030 (turpmāk - Kurzemes

8apgabaltiesas lēmums) prasības pieteikumu atstājusi bez virzības.

9Kurzemes apgabaltiesas lēmumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs

10neesot ievērojis CPL 128. panta otrās daļas 5. un

117. punktu: prasījumi esot jāprecizē tā, lai tie būtu skaidri

12formulēti un nepārprotami, kā arī saprotami gan tiesai, gan

13atbildētājam. Neesot pieļaujams tas, ka vienā prasības pieteikumā

14tiek ietverti alternatīvi prasījumi, kas celti uz dažādiem

15pamatiem. Prasījumi ar nosacījumu "gadījumā, ja" neesot

16precīzi un saprotami, tāpēc prasītājam vajagot izšķirties par to,

17kādu prasību un uz kāda pamata tas vēlas celt.

18Par Kurzemes apgabaltiesas lēmumu Pieteikuma iesniedzējs

19iesniedzis blakus sūdzību Latvijas Republikas Augstākās tiesas

20Civillietu tiesu palātā (turpmāk - Palāta). Ar Palātas

212011. gada 14. decembra lēmumu Nr. PAC-2715

22(turpmāk - Palātas lēmums) Pieteikuma iesniedzēja blakus sūdzība

23noraidīta. Palāta savā lēmumā pievienojusies Kurzemes

24apgabaltiesas lēmuma argumentācijai, papildus norādot, ka

25Latvijas civilprocesā prasījumi ar nosacījumu "gadījumā,

26ja" neesot pieļaujami. Tas izrietot gan no Latvijā

27vispāratzītās tiesu prakses, gan no CPL 128. panta otrās

28daļas kopumā, gan arī no CPL 128. panta otrās daļas

293. un 7. punkta prasībām.

30Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka apstrīdēto normu tekstā

31nav atrodams aizliegums prasības pieteikumā ietvert pakārtotus

32prasījumus. Par šāda aizlieguma pastāvēšanu Pieteikuma

33iesniedzējs varējis uzzināt tikai divos veidos: pirmkārt, no

34Palātas lēmumā minētās Latvijā vispāratzītās tiesu prakses un,

35otrkārt, no Kurzemes apgabaltiesas un Palātas lēmumiem, kas

36pieņemti jau pēc tam, kad Pieteikuma iesniedzējs iesniedzis

37prasības pieteikumu tiesā. Palātas lēmumā nekonkretizētā

38"Latvijā vispāratzītā tiesu prakse" neesot publiski

39pieejama. Tādējādi pašreizējā situācija, kad Palāta no personām

40gaidot šādas "vispāratzītās tiesu prakses" pārzināšanu,

41esot pretrunā ar tiesību normas paredzamības prasību.

42No Satversmes 90. panta izrietot valsts pienākums radīt

43tādu tiesisko mehānismu, kas nodrošinātu personas tiesības būt

44informētai par spēkā esošo tiesisko regulējumu. Šāds valsts

45pienākums arī paredzot personai tiesības, stājoties publiski

46tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām, tikt

47informētai par tās tiesībām. Turklāt valstij esot pienākums

48pieņemt tādu procesuālo regulējumu, lai persona varētu saprast,

49kādā veidā tā tiesā var aizstāvēt savas aizskartās tiesības un

50likumiskās intereses. Valsts šos savus pienākumus neesot

51izpildījusi, jo par to, ka nav pieļaujams prasības pieteikumā

52ietvert pakārtotus prasījumus, Pieteikuma iesniedzējs un vispār

53"jebkurš vidusmēra saprātīgs indivīds" varot uzzināt

54tikai pēc prasības celšanas tiesā, proti, no tiesas lēmuma atstāt

55prasības pieteikumu bez virzības.

56Apstrīdētajām normām esot būtiska nozīme civilprocesā. Tātad

57arī šo normu saturam vajagot būt skaidri saprotamam. Tā kā to

58saturs neesot saprotams, tad arī nevarot uzskatīt, ka tajās

59ietvertais Satversmes 90. pantā paredzēto pamattiesību

60ierobežojums noteikts ar likumu. Pat ja Satversmes tiesa atzītu,

61ka ierobežojums noteikts ar likumu, tam neesot leģitīma mērķa un

62tas neesot samērīgs.

63Pamatojot apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes

6492. pantam, konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka

65procesuālās ekonomijas princips esot viens no taisnīgas tiesas

66procesa elementiem. Līdz ar to "civilprocesuālā ekonomija ir

67pamattiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa". Apstrīdētās

68normas radot tādu situāciju, ka civilprocesi rit gadiem ilgi. Tas

69kaitējot civilprocesuālajam ātrumam, jo piespiežot personu

70civiltiesisko strīdu sadalīt vairākās tiesvedībās, kuras katra

71atsevišķi tiekot izšķirtas trīspakāpju tiesu sistēmā.

72Konkrētajā tiesiskajā situācijā Pieteikuma iesniedzējs

73uzskata, ka līgumi ar atbildētāju nav spēkā. Tomēr tiesa varot

74izlemt citādi un varot izrādīties, ka šie līgumi ir tikai

75atceļami, nevis spēkā neesoši. Tāpat varot izrādīties, ka arī par

76līgumu atceļamību Pieteikuma iesniedzējs kļūdās, bet līgumi

77paredzot miljoniem latu lielu līgumsodu, kas esot nesamērīgs.

78Saprātīgi būtu visu šo strīdu nodot izskatīšanai vienā tiesā un

79vienā lietā. Tādējādi viss strīds tiktu risināts viena

80civilprocesa ietvaros. Paralēli tiesu procesi esot acīmredzami

81pretēji procesuālās ekonomijas principam.

82Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, gan pirmskara Latvijas

83civilprocesa praksē, gan citu Rietumu tiesību lokam piederīgo

84valstu praksē, gan arī Eiropas Savienības Tiesas praksē

85pakārtotie prasījumi esot pieļauti. Līdz ar to apstrīdētās normas

86esot vērtējamas kā "padomju tiesību paliekas".

87Neesot pamatots arī Palātas lēmumā ietvertais secinājums, ka

88pakārtotie prasījumi prasības pieteikumu padarot pretrunīgu un

89nesaprotamu. Tieši pretēji: pakārtotu prasījumu ietveršana

90nodrošinot to, ka prasījumi ir saprotami un nav pretrunīgi.

91Jebkurā gadījumā mērķi nodrošināt prasījumu saprotamību un

92nepieļaut to pretrunīgumu varot panākt ar citiem, tiesības uz

93taisnīgu tiesu mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

94Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka konstitucionālajā

95sūdzībā netiekot apstrīdēta vispārējās jurisdikcijas tiesu veiktā

96tiesību normu interpretācija vai tālākveidošana. Pieteikuma

97iesniedzēja pamattiesību ierobežojumu radot tieši apstrīdētās

98normas, kas liedzot prasības pieteikumā ietvert pakārtotus

99prasījumus.

1003. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

101Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentiem un lūdz

102Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām

103augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

104Atbildes rakstā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs

105apstrīdējis nevis konkrētās normas kā tādas, bet gan to

106interpretāciju, kuru sniegusi tiesa. Līdz ar to, pēc Saeimas

107ieskata, šajā lietā esot strīds nevis par apstrīdēto normu

108satversmību, bet gan par to interpretāciju un piemērošanu.

109Apstrīdētajās normās likumdevējs esot vispārīgi formulējis

110vairākas prasības pieteikuma sastāvdaļas. Apstrīdētās normas

111Civilprocesa likumā ietvertas jau kopš tā stāšanās spēkā un

112neesot grozītas. Gan Latvijas Civilprocesa kodeksā, kas bija

113spēkā līdz CPL pieņemšanai, gan starpkaru perioda likumos bijis

114paredzēts apstrīdētajām normām līdzīgs regulējums un līdzīgas

115prasības lūguma sastāvdaļas.

116Apstrīdētajās normās lietotie jēdzieni esot uzskatāmi par

117nenoteiktiem tiesību jēdzieniem, kurus likumdevējs neesot

118definējis, atstājot to aizpildīšanu ar saturu tiesu prakses un

119tiesību doktrīnas ziņā. Šāda pieeja atbilstot arī procesuālo

120tiesību būtībai, jo likumdevējs nevarot pilnībā noregulēt visus

121procesuālos jautājumus. Tādēļ esot pamatoti tas, ka procesuālie

122likumi nosaka tikai procesa ietvaru. Savukārt tiesas konkrētajās

123lietās, lemjot par procesa norisi, procesuālo regulējumu

124interpretējot un piemērojot. Kurzemes apgabaltiesas un Palātas

125lēmumu argumentācija liecinot, ka praksē izveidojies pietiekami

126skaidrs priekšstats par apstrīdēto normu piemērošanu.

127Pamatojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

12890. pantam, Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja prasmes

129procesuālo dokumentu sagatavošanā, izmantoto tiesību avotu klāsta

130un analizētās tiesu prakses ziņā skaidri parādot, ka tas

131pietiekami labi orientējas normatīvajos aktos un tiesu praksē, kā

132arī pārzina procesuālās tiesības. Līdz ar to neesot pamata

133uzskatīt, ka apstrīdētās normas būtu tādas, kas Pieteikuma

134iesniedzējam sagādātu grūtības savu tiesību un pienākumu

135izprašanā. Jautājums par prasības pieteikuma sastāvdaļām esot

136plaši analizēts procesuālajā literatūrā un skaidrots Civilprocesa

137likuma komentāros.

138Pieteikuma iesniedzēja arguments par tiesu prakses

139nepieejamību neattiecoties uz apstrīdēto normu satversmību.

140Atbilstoši Latvijas tiesību sistēmas tradīcijām visi tiesu

141nolēmumi netiekot publicēti, taču esot pieļaujams nākamajos tiesu

142nolēmumos atsaukties uz iepriekšējos nolēmumos paustajām atziņām,

143lai nodrošinātu prakses vienveidību.

144Līdz ar to Saeima uzskata, ka nav aizskartas Pieteikuma

145iesniedzējam Satversmes 90. pantā noteiktās tiesības zināt

146savas tiesības.

147Pamatojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

14892. pantam, atbildes rakstā norādīts, ka tiesības uz tiesas

149pieejamību neesot interpretējamas tādējādi, lai tiesa pieņemtu

150izskatīšanai jebkuru strīdu atbilstoši personas vēlmēm.

151Procesuālo tiesību mērķis esot noteikt kārtību, kādā personu

152strīdus varētu taisnīgi atrisināt. Tiesības uz tiesas pieejamību

153pēc būtības ietverot arī personas pienākumu ievērot procesuālos

154noteikumus.

155No pieteikumam pievienotajiem materiāliem esot redzams, ka

156Pieteikuma iesniedzējam nav liegta pieeja tiesai, bet iesniegtais

157prasības pieteikums atstāts bez virzības un noteikts termiņš

158konstatēto trūkumu novēršanai. Tiesas lēmumā arī norādīti

159konkrēti trūkumi, kas Pieteikuma iesniedzējam būtu jānovērš. CPL

160paredzot personas tiesības iesniegt blakus sūdzību, ja tā

161uzskata, ka prasības pieteikums nepamatoti atstāts bez virzības.

162Tāpat persona varot atkārtoti iesniegt prasības pieteikumu, ja

163tiesas noteiktajā termiņā nav spējusi novērst konstatētos

164trūkumus. Līdz ar to personai esot nodrošinātas pietiekami plašas

165procesuālas iespējas aizsargāt savas tiesības.

166Procesuālā ekonomija negarantējot to, ka vienā lietā vienkopus

167tiks izskatīti visi jautājumi, kuri personai šķiet svarīgi. CPL

168paredzot elastīgus līdzekļus, lai procesuāli ekonomiski varētu

169izskatīt viena un tā paša prasītāja un viena un tā paša

170atbildētāja strīdus, piemēram, lietas apvienojot vienā

171tiesvedībā. Pieteikuma iesniedzējs neesot pierādījis, ka, sadalot

172prasības pieteikumā ietvertās prasības vairākos pieteikumos, kāda

173no attiecīgajām lietām netiktu izskatīta savlaicīgi.

174Papildinot atbildes rakstā pausto viedokli, Saeima norāda, ka

175apstrīdēto normu saturs vairākkārt ticis atklāts gan publicētajos

176tiesu nolēmumos, gan arī tiesību doktrīnā. Līdz ar to nevarot

177uzskatīt, ka Pieteikuma iesniedzējs nav informēts par šo normu

178saturu.

179Savukārt jautājums par Pieteikuma iesniedzēja norādīto

180pakārtoto prasījumu ietveršanu Civilprocesa likumā esot

181tiesībpolitisks. Tas prasot rūpīgu izvērtēšanu un analīzi. Līdz

182šim CPL pilnveidošanas gaitā nedz civilprocesa eksperti, nedz arī

183tiesneši šādus ierosinājumus neesot izteikuši.

1844. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

185tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētās

186normas nav pretrunā ar Satversmes 90. un 92. pantu.

187Tiesībsarga argumenti, ar kuriem tiek pamatots šāds viedoklis, ir

188līdzīgi Saeimas argumentiem.

189Tiesībsargs papildus norāda, ka apstrīdētās normas neliedzot

190personai tiesības zināt savas tiesības. Apstrīdētajās normās

191lietotie jēdzieni esot vispārīgi, bet šāds regulējums atbilstot

192procesuālo tiesību būtībai. Proti, tiesību normu tekstā neesot

193nedz iespējams, nedz arī nepieciešams atrisināt visus iespējamos

194procesuālos jautājumus, kas varētu rasties, tās piemērojot. Katrā

195individuālajā gadījumā tiesa atbilstoši tiesu praksei un tiesību

196doktrīnai varot vērtēt, vai likuma prasības ir izpildītas.

197Turklāt Pieteikuma iesniedzējam esot iespēja novērst prasības

198pieteikuma trūkumus, uz kuriem tiesa norādījusi savā lēmumā.

199Apstrīdētās normas atbilstot arī tiesībām uz taisnīgu tiesu.

200Likumdevējam esot plaša izvēles brīvība tiesas procesa

201regulēšanā. No konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem neesot

202iespējams konstatēt, kādā veidā būtu ietekmētas Pieteikuma

203iesniedzēja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā vai

204uz efektīvu pieeju tiesai.

2055. Pieaicinātā persona - Tieslietu

206ministrija - pauž viedokli, ka Pieteikuma iesniedzējs būtībā

207vēršas pret apstrīdēto normu piemērošanu vispārējās jurisdikcijas

208tiesās.

209Apstrīdētās normas esot pietiekami skaidras, lai persona

210varētu paredzēt to piemērošanas tiesiskās sekas. Apstrīdētās

211normas nosakot minimālās prasības, kas jāievēro, sagatavojot

212prasības pieteikumu. Savukārt informācija par šo minimālo prasību

213saturu esot pieejama gan tiesību literatūrā, gan arī tiesu

214praksē, kura Pieteikuma iesniedzējam esot pieejama.

215Likuma "Par tiesu varu" 28.6 panta

216ceturtā daļa nosakot, ka Tiesu informatīvās sistēmas ietvaros

217Augstākā tiesa veido judikatūras datubāzi. Savukārt atbilstoši šā

218panta piektajai daļai judikatūras datubāzē iekļaujamās

219informācijas atlases un apstrādes kārtību nosakot Augstākās

220tiesas priekšsēdētājs, saskaņojot ar Tieslietu ministriju.

221Atlasot tiesu nolēmumus, tiekot ņemts vērā tas, lai nolēmums

222vispārīgi atspoguļotu attiecīgās nozares tiesību jautājumu un

223būtu svarīgs atbilstošu zināšanu iegūšanai par tiesu praksi

224attiecīgajā tiesību nozarē.

225Tieslietu ministrija vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka

226tiesas nolēmumu sagatavošana publicēšanai internetā prasa būtisku

227resursu ieguldījumu. Tiesās izskatīto civillietu skaits esot

228ievērojams - 2010. gadā pirmās instances tiesā saņemta

22976 581 civillieta, bet pabeigtas 78 484 lietas,

230savukārt 2011. gadā saņemtas jau 88 392 civillietas un

23188 225 no tām pabeigtas. Tādējādi, lai nodrošinātu visu

232civillietās taisīto spriedumu obligātu publicēšanu mājaslapā

233internetā, katru gadu būtu nepieciešami ievērojami finanšu

234līdzekļi no valsts budžeta.

235Vērtējot to, vai CPL ļauj vienā prasības pieteikumā ietvert

236pakārtotus (alternatīvus) prasījumus, Tieslietu ministrija

237norāda, ka likuma regulējums ļauj prasības pieteikumā ietvert

238savstarpēji saistītus prasījumus, nekonkretizējot, vai tie var

239būt pakārtoti vai alternatīvi. Par izšķirošo kritēriju vairāku

240prasījumu ietveršanai prasības pieteikumā CPL 128. pants

241atzīstot to savstarpējo saistību. Ar saistītiem prasījumiem esot

242jāsaprot tādi prasījumi, kuru atsevišķa izlemšana nebūtu

243iespējama vai lietderīga, kuri varētu novest pie savstarpēji

244pretrunīgiem spriedumiem vai kuru izlemšana vienas tiesvedības

245ietvaros varētu sekmēt lietas ātrāku un efektīvāku izskatīšanu.

246Savukārt par alternatīviem prasījumiem būtu uzskatāmi savstarpēji

247izslēdzoši prasījumi.

248CPL 134. panta pirmā daļa pieļaujot savstarpēji saistītu

249prasījumu ietveršanu vienā prasības pieteikumā. Minētajā tiesību

250normā lietotais jēdziens "savstarpēji saistīti

251prasījumi" esot abstrakts jēdziens, kuru tiesa aizpilda ar

252saturu katrā konkrētā gadījumā.

2536. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

254Juridiskās fakultātes doktorants Martins Osis - norāda, ka

255apstrīdēto normu vēsturiskā izpratne Latvijas Republikā ir

256saistāma ar Civilprocesa nolikumu, kas pieejams Saeimas

257kodifikācijas nodaļas 1932. gada izdevumā. Civilprocesa

258nolikuma 359. panta 4. punktā esot noteikts, ka

259prasības lūgumā jānorāda lietas apstākļi, no kuriem prasība

260ceļas, 5. punktā - ka prasītājam jānorāda pierādījumi un

261likumi, uz kuriem prasība dibināta, bet 6. punktā - ka

262prasītājam jānorāda prasījums, t.i., tas, par ko viņš lūdz tiesu

263taisīt spriedumu. Būtisks bijis Civilprocesa nolikuma