Par Civilprocesa likuma 128.panta otrās daļas 3., 5. un 7.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 90. un 92.pantam

vairākkārt ticis grozīts, apstrīdētās normas

1joprojām ir spēkā to sākotnējā redakcijā.

22. Akciju sabiedrība "Kālija parks"

3(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) konstitucionālajā sūdzībā

4norāda, ka 2011. gada 4. oktobrī Kurzemes apgabaltiesa

5saņēma tā prasības pieteikumu. Prasība celta pret vairākām

6privātpersonām. Kurzemes apgabaltiesa ar 2011. gada

711. oktobra lēmumu Nr. 3-11/0030 (turpmāk - Kurzemes

8apgabaltiesas lēmums) prasības pieteikumu atstājusi bez virzības.

9Kurzemes apgabaltiesas lēmumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs

10neesot ievērojis CPL 128. panta otrās daļas 5. un

117. punktu: prasījumi esot jāprecizē tā, lai tie būtu skaidri

12formulēti un nepārprotami, kā arī saprotami gan tiesai, gan

13atbildētājam. Neesot pieļaujams tas, ka vienā prasības pieteikumā

14tiek ietverti alternatīvi prasījumi, kas celti uz dažādiem

15pamatiem. Prasījumi ar nosacījumu "gadījumā, ja" neesot

16precīzi un saprotami, tāpēc prasītājam vajagot izšķirties par to,

17kādu prasību un uz kāda pamata tas vēlas celt.

18Par Kurzemes apgabaltiesas lēmumu Pieteikuma iesniedzējs

19iesniedzis blakus sūdzību Latvijas Republikas Augstākās tiesas

20Civillietu tiesu palātā (turpmāk - Palāta). Ar Palātas

212011. gada 14. decembra lēmumu Nr. PAC-2715

22(turpmāk - Palātas lēmums) Pieteikuma iesniedzēja blakus sūdzība

23noraidīta. Palāta savā lēmumā pievienojusies Kurzemes

24apgabaltiesas lēmuma argumentācijai, papildus norādot, ka

25Latvijas civilprocesā prasījumi ar nosacījumu "gadījumā,

26ja" neesot pieļaujami. Tas izrietot gan no Latvijā

27vispāratzītās tiesu prakses, gan no CPL 128. panta otrās

28daļas kopumā, gan arī no CPL 128. panta otrās daļas

293. un 7. punkta prasībām.

30Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka apstrīdēto normu tekstā

31nav atrodams aizliegums prasības pieteikumā ietvert pakārtotus

32prasījumus. Par šāda aizlieguma pastāvēšanu Pieteikuma

33iesniedzējs varējis uzzināt tikai divos veidos: pirmkārt, no

34Palātas lēmumā minētās Latvijā vispāratzītās tiesu prakses un,

35otrkārt, no Kurzemes apgabaltiesas un Palātas lēmumiem, kas

36pieņemti jau pēc tam, kad Pieteikuma iesniedzējs iesniedzis

37prasības pieteikumu tiesā. Palātas lēmumā nekonkretizētā

38"Latvijā vispāratzītā tiesu prakse" neesot publiski

39pieejama. Tādējādi pašreizējā situācija, kad Palāta no personām

40gaidot šādas "vispāratzītās tiesu prakses" pārzināšanu,

41esot pretrunā ar tiesību normas paredzamības prasību.

42No Satversmes 90. panta izrietot valsts pienākums radīt

43tādu tiesisko mehānismu, kas nodrošinātu personas tiesības būt

44informētai par spēkā esošo tiesisko regulējumu. Šāds valsts

45pienākums arī paredzot personai tiesības, stājoties publiski

46tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām, tikt

47informētai par tās tiesībām. Turklāt valstij esot pienākums

48pieņemt tādu procesuālo regulējumu, lai persona varētu saprast,

49kādā veidā tā tiesā var aizstāvēt savas aizskartās tiesības un

50likumiskās intereses. Valsts šos savus pienākumus neesot

51izpildījusi, jo par to, ka nav pieļaujams prasības pieteikumā

52ietvert pakārtotus prasījumus, Pieteikuma iesniedzējs un vispār

53"jebkurš vidusmēra saprātīgs indivīds" varot uzzināt

54tikai pēc prasības celšanas tiesā, proti, no tiesas lēmuma atstāt

55prasības pieteikumu bez virzības.

56Apstrīdētajām normām esot būtiska nozīme civilprocesā. Tātad

57arī šo normu saturam vajagot būt skaidri saprotamam. Tā kā to

58saturs neesot saprotams, tad arī nevarot uzskatīt, ka tajās

59ietvertais Satversmes 90. pantā paredzēto pamattiesību

60ierobežojums noteikts ar likumu. Pat ja Satversmes tiesa atzītu,

61ka ierobežojums noteikts ar likumu, tam neesot leģitīma mērķa un

62tas neesot samērīgs.

63Pamatojot apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes

6492. pantam, konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka

65procesuālās ekonomijas princips esot viens no taisnīgas tiesas

66procesa elementiem. Līdz ar to "civilprocesuālā ekonomija ir

67pamattiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa". Apstrīdētās

68normas radot tādu situāciju, ka civilprocesi rit gadiem ilgi. Tas

69kaitējot civilprocesuālajam ātrumam, jo piespiežot personu

70civiltiesisko strīdu sadalīt vairākās tiesvedībās, kuras katra

71atsevišķi tiekot izšķirtas trīspakāpju tiesu sistēmā.

72Konkrētajā tiesiskajā situācijā Pieteikuma iesniedzējs

73uzskata, ka līgumi ar atbildētāju nav spēkā. Tomēr tiesa varot

74izlemt citādi un varot izrādīties, ka šie līgumi ir tikai

75atceļami, nevis spēkā neesoši. Tāpat varot izrādīties, ka arī par

76līgumu atceļamību Pieteikuma iesniedzējs kļūdās, bet līgumi

77paredzot miljoniem latu lielu līgumsodu, kas esot nesamērīgs.

78Saprātīgi būtu visu šo strīdu nodot izskatīšanai vienā tiesā un

79vienā lietā. Tādējādi viss strīds tiktu risināts viena

80civilprocesa ietvaros. Paralēli tiesu procesi esot acīmredzami

81pretēji procesuālās ekonomijas principam.

82Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, gan pirmskara Latvijas

83civilprocesa praksē, gan citu Rietumu tiesību lokam piederīgo

84valstu praksē, gan arī Eiropas Savienības Tiesas praksē

85pakārtotie prasījumi esot pieļauti. Līdz ar to apstrīdētās normas

86esot vērtējamas kā "padomju tiesību paliekas".

87Neesot pamatots arī Palātas lēmumā ietvertais secinājums, ka

88pakārtotie prasījumi prasības pieteikumu padarot pretrunīgu un

89nesaprotamu. Tieši pretēji: pakārtotu prasījumu ietveršana

90nodrošinot to, ka prasījumi ir saprotami un nav pretrunīgi.

91Jebkurā gadījumā mērķi nodrošināt prasījumu saprotamību un

92nepieļaut to pretrunīgumu varot panākt ar citiem, tiesības uz

93taisnīgu tiesu mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

94Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka konstitucionālajā

95sūdzībā netiekot apstrīdēta vispārējās jurisdikcijas tiesu veiktā

96tiesību normu interpretācija vai tālākveidošana. Pieteikuma

97iesniedzēja pamattiesību ierobežojumu radot tieši apstrīdētās

98normas, kas liedzot prasības pieteikumā ietvert pakārtotus

99prasījumus.

1003. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

101Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentiem un lūdz

102Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām

103augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

104Atbildes rakstā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs

105apstrīdējis nevis konkrētās normas kā tādas, bet gan to

106interpretāciju, kuru sniegusi tiesa. Līdz ar to, pēc Saeimas

107ieskata, šajā lietā esot strīds nevis par apstrīdēto normu

108satversmību, bet gan par to interpretāciju un piemērošanu.

109Apstrīdētajās normās likumdevējs esot vispārīgi formulējis

110vairākas prasības pieteikuma sastāvdaļas. Apstrīdētās normas

111Civilprocesa likumā ietvertas jau kopš tā stāšanās spēkā un

112neesot grozītas. Gan Latvijas Civilprocesa kodeksā, kas bija

113spēkā līdz CPL pieņemšanai, gan starpkaru perioda likumos bijis

114paredzēts apstrīdētajām normām līdzīgs regulējums un līdzīgas

115prasības lūguma sastāvdaļas.

116Apstrīdētajās normās lietotie jēdzieni esot uzskatāmi par

117nenoteiktiem tiesību jēdzieniem, kurus likumdevējs neesot

118definējis, atstājot to aizpildīšanu ar saturu tiesu prakses un

119tiesību doktrīnas ziņā. Šāda pieeja atbilstot arī procesuālo

120tiesību būtībai, jo likumdevējs nevarot pilnībā noregulēt visus

121procesuālos jautājumus. Tādēļ esot pamatoti tas, ka procesuālie

122likumi nosaka tikai procesa ietvaru. Savukārt tiesas konkrētajās

123lietās, lemjot par procesa norisi, procesuālo regulējumu

124interpretējot un piemērojot. Kurzemes apgabaltiesas un Palātas

125lēmumu argumentācija liecinot, ka praksē izveidojies pietiekami

126skaidrs priekšstats par apstrīdēto normu piemērošanu.

127Pamatojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

12890. pantam, Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja prasmes

129procesuālo dokumentu sagatavošanā, izmantoto tiesību avotu klāsta

130un analizētās tiesu prakses ziņā skaidri parādot, ka tas

131pietiekami labi orientējas normatīvajos aktos un tiesu praksē, kā

132arī pārzina procesuālās tiesības. Līdz ar to neesot pamata

133uzskatīt, ka apstrīdētās normas būtu tādas, kas Pieteikuma

134iesniedzējam sagādātu grūtības savu tiesību un pienākumu

135izprašanā. Jautājums par prasības pieteikuma sastāvdaļām esot

136plaši analizēts procesuālajā literatūrā un skaidrots Civilprocesa

137likuma komentāros.

138Pieteikuma iesniedzēja arguments par tiesu prakses

139nepieejamību neattiecoties uz apstrīdēto normu satversmību.

140Atbilstoši Latvijas tiesību sistēmas tradīcijām visi tiesu

141nolēmumi netiekot publicēti, taču esot pieļaujams nākamajos tiesu

142nolēmumos atsaukties uz iepriekšējos nolēmumos paustajām atziņām,

143lai nodrošinātu prakses vienveidību.

144Līdz ar to Saeima uzskata, ka nav aizskartas Pieteikuma

145iesniedzējam Satversmes 90. pantā noteiktās tiesības zināt

146savas tiesības.

147Pamatojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

14892. pantam, atbildes rakstā norādīts, ka tiesības uz tiesas

149pieejamību neesot interpretējamas tādējādi, lai tiesa pieņemtu

150izskatīšanai jebkuru strīdu atbilstoši personas vēlmēm.

151Procesuālo tiesību mērķis esot noteikt kārtību, kādā personu

152strīdus varētu taisnīgi atrisināt. Tiesības uz tiesas pieejamību

153pēc būtības ietverot arī personas pienākumu ievērot procesuālos

154noteikumus.

155No pieteikumam pievienotajiem materiāliem esot redzams, ka

156Pieteikuma iesniedzējam nav liegta pieeja tiesai, bet iesniegtais

157prasības pieteikums atstāts bez virzības un noteikts termiņš

158konstatēto trūkumu novēršanai. Tiesas lēmumā arī norādīti

159konkrēti trūkumi, kas Pieteikuma iesniedzējam būtu jānovērš. CPL

160paredzot personas tiesības iesniegt blakus sūdzību, ja tā

161uzskata, ka prasības pieteikums nepamatoti atstāts bez virzības.

162Tāpat persona varot atkārtoti iesniegt prasības pieteikumu, ja

163tiesas noteiktajā termiņā nav spējusi novērst konstatētos

164trūkumus. Līdz ar to personai esot nodrošinātas pietiekami plašas

165procesuālas iespējas aizsargāt savas tiesības.

166Procesuālā ekonomija negarantējot to, ka vienā lietā vienkopus

167tiks izskatīti visi jautājumi, kuri personai šķiet svarīgi. CPL

168paredzot elastīgus līdzekļus, lai procesuāli ekonomiski varētu

169izskatīt viena un tā paša prasītāja un viena un tā paša

170atbildētāja strīdus, piemēram, lietas apvienojot vienā

171tiesvedībā. Pieteikuma iesniedzējs neesot pierādījis, ka, sadalot

172prasības pieteikumā ietvertās prasības vairākos pieteikumos, kāda

173no attiecīgajām lietām netiktu izskatīta savlaicīgi.

174Papildinot atbildes rakstā pausto viedokli, Saeima norāda, ka

175apstrīdēto normu saturs vairākkārt ticis atklāts gan publicētajos

176tiesu nolēmumos, gan arī tiesību doktrīnā. Līdz ar to nevarot

177uzskatīt, ka Pieteikuma iesniedzējs nav informēts par šo normu

178saturu.

179Savukārt jautājums par Pieteikuma iesniedzēja norādīto

180pakārtoto prasījumu ietveršanu Civilprocesa likumā esot

181tiesībpolitisks. Tas prasot rūpīgu izvērtēšanu un analīzi. Līdz

182šim CPL pilnveidošanas gaitā nedz civilprocesa eksperti, nedz arī

183tiesneši šādus ierosinājumus neesot izteikuši.

1844. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

185tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētās

186normas nav pretrunā ar Satversmes 90. un 92. pantu.

187Tiesībsarga argumenti, ar kuriem tiek pamatots šāds viedoklis, ir

188līdzīgi Saeimas argumentiem.

189Tiesībsargs papildus norāda, ka apstrīdētās normas neliedzot

190personai tiesības zināt savas tiesības. Apstrīdētajās normās

191lietotie jēdzieni esot vispārīgi, bet šāds regulējums atbilstot

192procesuālo tiesību būtībai. Proti, tiesību normu tekstā neesot

193nedz iespējams, nedz arī nepieciešams atrisināt visus iespējamos

194procesuālos jautājumus, kas varētu rasties, tās piemērojot. Katrā

195individuālajā gadījumā tiesa atbilstoši tiesu praksei un tiesību

196doktrīnai varot vērtēt, vai likuma prasības ir izpildītas.

197Turklāt Pieteikuma iesniedzējam esot iespēja novērst prasības

198pieteikuma trūkumus, uz kuriem tiesa norādījusi savā lēmumā.

199Apstrīdētās normas atbilstot arī tiesībām uz taisnīgu tiesu.

200Likumdevējam esot plaša izvēles brīvība tiesas procesa

201regulēšanā. No konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem neesot

202iespējams konstatēt, kādā veidā būtu ietekmētas Pieteikuma

203iesniedzēja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā vai

204uz efektīvu pieeju tiesai.

2055. Pieaicinātā persona - Tieslietu

206ministrija - pauž viedokli, ka Pieteikuma iesniedzējs būtībā

207vēršas pret apstrīdēto normu piemērošanu vispārējās jurisdikcijas

208tiesās.

209Apstrīdētās normas esot pietiekami skaidras, lai persona

210varētu paredzēt to piemērošanas tiesiskās sekas. Apstrīdētās

211normas nosakot minimālās prasības, kas jāievēro, sagatavojot

212prasības pieteikumu. Savukārt informācija par šo minimālo prasību

213saturu esot pieejama gan tiesību literatūrā, gan arī tiesu

214praksē, kura Pieteikuma iesniedzējam esot pieejama.

215Likuma "Par tiesu varu" 28.6 panta

216ceturtā daļa nosakot, ka Tiesu informatīvās sistēmas ietvaros

217Augstākā tiesa veido judikatūras datubāzi. Savukārt atbilstoši šā

218panta piektajai daļai judikatūras datubāzē iekļaujamās

219informācijas atlases un apstrādes kārtību nosakot Augstākās

220tiesas priekšsēdētājs, saskaņojot ar Tieslietu ministriju.

221Atlasot tiesu nolēmumus, tiekot ņemts vērā tas, lai nolēmums

222vispārīgi atspoguļotu attiecīgās nozares tiesību jautājumu un

223būtu svarīgs atbilstošu zināšanu iegūšanai par tiesu praksi

224attiecīgajā tiesību nozarē.

225Tieslietu ministrija vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka

226tiesas nolēmumu sagatavošana publicēšanai internetā prasa būtisku

227resursu ieguldījumu. Tiesās izskatīto civillietu skaits esot

228ievērojams - 2010. gadā pirmās instances tiesā saņemta

22976 581 civillieta, bet pabeigtas 78 484 lietas,

230savukārt 2011. gadā saņemtas jau 88 392 civillietas un

23188 225 no tām pabeigtas. Tādējādi, lai nodrošinātu visu

232civillietās taisīto spriedumu obligātu publicēšanu mājaslapā

233internetā, katru gadu būtu nepieciešami ievērojami finanšu

234līdzekļi no valsts budžeta.

235Vērtējot to, vai CPL ļauj vienā prasības pieteikumā ietvert

236pakārtotus (alternatīvus) prasījumus, Tieslietu ministrija

237norāda, ka likuma regulējums ļauj prasības pieteikumā ietvert

238savstarpēji saistītus prasījumus, nekonkretizējot, vai tie var

239būt pakārtoti vai alternatīvi. Par izšķirošo kritēriju vairāku

240prasījumu ietveršanai prasības pieteikumā CPL 128. pants

241atzīstot to savstarpējo saistību. Ar saistītiem prasījumiem esot

242jāsaprot tādi prasījumi, kuru atsevišķa izlemšana nebūtu

243iespējama vai lietderīga, kuri varētu novest pie savstarpēji

244pretrunīgiem spriedumiem vai kuru izlemšana vienas tiesvedības

245ietvaros varētu sekmēt lietas ātrāku un efektīvāku izskatīšanu.

246Savukārt par alternatīviem prasījumiem būtu uzskatāmi savstarpēji

247izslēdzoši prasījumi.

248CPL 134. panta pirmā daļa pieļaujot savstarpēji saistītu

249prasījumu ietveršanu vienā prasības pieteikumā. Minētajā tiesību

250normā lietotais jēdziens "savstarpēji saistīti

251prasījumi" esot abstrakts jēdziens, kuru tiesa aizpilda ar

252saturu katrā konkrētā gadījumā.

2536. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

254Juridiskās fakultātes doktorants Martins Osis - norāda, ka

255apstrīdēto normu vēsturiskā izpratne Latvijas Republikā ir

256saistāma ar Civilprocesa nolikumu, kas pieejams Saeimas

257kodifikācijas nodaļas 1932. gada izdevumā. Civilprocesa

258nolikuma 359. panta 4. punktā esot noteikts, ka

259prasības lūgumā jānorāda lietas apstākļi, no kuriem prasība

260ceļas, 5. punktā - ka prasītājam jānorāda pierādījumi un

261likumi, uz kuriem prasība dibināta, bet 6. punktā - ka

262prasītājam jānorāda prasījums, t.i., tas, par ko viņš lūdz tiesu

263taisīt spriedumu. Būtisks bijis Civilprocesa nolikuma

, kurā noteikts: "Prasības, kas ceļas no

1dažādiem pamatiem, nedrīkst savienot vienā prasības lūgumā. Par

2katru tādu prasību iesniedzams atsevišķs prasības

3lūgums."

4Līdz ar to varot secināt, ka prasības pieteikumā vienmēr

5obligāti bija jānorāda prasības pamats, kā arī prasības

6priekšmets. Prasības pieteikuma obligāto satura elementu esamība

7esot būtisks priekšnoteikums tam, lai civilā tiesvedība vispār

8varētu norisināties.

9Apstrīdētās normas nosakot tikai obligātos prasības pieteikuma

10satura elementus, taču prasības pieteikuma redakcionālo

11risinājumu un tā satura elementu (prasības priekšmeta un pamata)

12formulējumu atstājot prasītāja ziņā. Prasītājs prasības

13pieteikumā, tāpat kā atbildētājs pretprasībā, netiekot ierobežots

14prasības pamata un priekšmeta formulējuma izvēlē, taču prasības

15pieteikumā ietvertā prasības priekšmeta un pamata izklāstam

16vajagot būt tādam, lai tiesai būtu saprotams un skaidrs, ko īsti

17prasītājs prasa.

18No spēkā esošā CPL regulējuma varot secināt, ka apstrīdētās

19normas neliedz prasītājam nedz iespēju prasības pieteikumā

20ietvert saistītus prasījumus, nedz iespēju tos formulēt

21pakārtotības vai alternatīvā veidā. Tās esot lietas dalībnieka

22tiesības un brīva izvēle. Bez tam CPL 133. panta pirmās

23daļas 1. punkts neparedzot tiesnesim tiesības atstāt

24prasības pieteikumu bez virzības, ja prasītājs prasības

25pieteikumā ietvertos prasījumus formulējis "subordinācijas

26kārtībā". CPL 133. panta pirmās daļas 1. punkts

27būtu piemērojams, ja kāds no 128. pantā noteiktajiem satura

28elementiem vispār nebūtu iekļauts prasības pieteikumā.

29Apstrīdēto normu atbilstību Satversmei neesot nepieciešams

30vērtēt pēc būtības, jo Pieteikuma iesniedzējs neesot apmierināts

31ar to, kā vispārējās jurisdikcijas tiesa tās piemērojusi. Tāpat

32esot nepamatots arī Pieteikuma iesniedzēja arguments par

33procesuālās ekonomijas principa nozīmi apstrīdēto normu

34konstitucionalitātes vērtēšanā, jo procesuālās ekonomijas

35princips īstenojoties jau ierosināta civilprocesa ietvaros, nevis

36pirms lēmuma par lietas ierosināšanu.

37Apstrīdētās normas CPL regulējumā esot neaizstājamas. Tās

38veidojot prasības pieteikuma būtību, un bez tām prasības

39pieteikums civillietā neesot iedomājams. Apstrīdēto normu

40atzīšana par antikonstitucionālām novestu pie tā, ka šīs normas

41būtu jārada no jauna.

42Secinājumu

43daļa

447. Pieteikumā ir ietverts prasījums izvērtēt

45apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 90. un

4692. pantam.

477.1. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas neskar

48Satversmes 90. pantā noteiktās pamattiesības, un lūdz

49Satversmes tiesu šajā daļā izbeigt tiesvedību.

50Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, izskatot lietas par

51iespējamiem atsevišķu pamattiesību pārkāpumiem, to rakstura dēļ

52nepieciešams apvienot pamattiesību aizskāruma izvērtēšanu ar

53lietas izskatīšanu pēc būtības. Pat tad, ja radušās šaubas

54attiecībā uz iespējām izbeigt tiesvedību, tiesai ex

55officio ir pienākums izskatīt ierosināto lietu un sniegt

56iespējami plašāku izvērtējumu tam, vai nav pārkāptas pieteikuma

57iesniedzēja pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

582009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā

59Nr. 2008-35-01 11.3. punktu). Noskaidrojot, vai

60konkrēta tiesību norma ir pietiekami skaidra, lai tās regulējums

61nenonāktu pretrunā ar Satversmes 90. pantu, Satversmes tiesa

62savā praksē šādu izvērtējumu veikusi, izskatot lietu pēc būtības

63(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

6430. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01

6515. punktu).

66Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata apmierināt Saeimas

67lūgumu par tiesvedības izbeigšanu šajā daļā.

687.2. Satversmes 90. pants nosaka:

69"Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."

70Interpretējot minēto normu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

71tā ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz

72nozīmi, kādu šīs pamattiesības nostiprināšanai Satversmē

73piešķīris likumdevējs. Tikai persona, kas zina savas tiesības,

74spēj tās efektīvi īstenot un - nepamatota aizskāruma gadījumā -

75aizstāvēt taisnīgā tiesā. Līdz ar to Satversme paredz personas

76subjektīvās publiskās tiesības tikt informētai par tās tiesībām

77un arī pienākumiem.

78Personas tiesības zināt savas tiesības nosaka arī likumdevēja

79darbības ietvaru. Likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jābūt

80publiski pieejamiem. Tāpat personai ir tiesības izzināt normatīvo

81aktu piemērošanas praksi, proti, demokrātiskā tiesiskā valstī

82tiesu judikatūrai jābūt brīvi pieejamai ikvienam interesentam.

83Savukārt likumdevēja pieņemtajai normai jābūt formulētai tā, lai

84indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties,

85varētu regulēt savu rīcību (sk. Satversmes tiesas

862006. gada 20. decembra sprieduma lietā

87Nr. 2006-12-01 16. punktu un 2011. gada

8830. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01

8915.2. punktu). Tieši ar judikatūras palīdzību personas

90gūst svarīgu informāciju par tiesību normu piemērošanas

91praktiskajiem aspektiem un tādējādi spēj gan efektīvāk aizstāvēt

92savas tiesības, gan arī labāk izprast savus pienākumus.

937.3. Savukārt Satversmes 92. pants nosaka:

94"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

95intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams

96viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību

97aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

98atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta

99palīdzību."

100Lai gan pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību

101visam Satversmes 92. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka

102sniegtais pamatojums attiecas uz apstrīdēto normu atbilstību šā

103panta pirmajam teikumam, kas garantē ikviena tiesības aizstāvēt

104savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

105Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka Satversmes

10692. panta pirmajā teikumā minētais jēdziens "taisnīga

107tiesa" citastarp nozīmē pienācīgu, tiesiskai valstij

108atbilstošu procesu, kurā lieta tiek izskatīta (sk., piemēram,

109Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

110Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un

1112006. gada 20. decembra sprieduma lietā

112Nr. 2006-12-01 9.3. punktu). Šādā aspektā

113Satversmes 92. pants paredz valsts pienākumu pieņemt

114procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu

115kārtībā, kas nodrošina šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu

116(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija

117sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.2. punktu).

118Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī to, ka personai ir tiesības

119uz pieeju tiesai. Proti, iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu

120nozīmes, ja netiktu nodrošināta tiesas procesa pieejamība

121(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

12214. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

1238. punktu).

124Līdz ar to Satversmes 90. pants

125kopsakarā ar 92. panta pirmo teikumu noteic, ka likumdevēja

126pieņemtajām procesuālajām tiesību normām, kas regulē pieeju

127tiesai, ir jābūt pietiekami skaidrām un nepārprotamām.

1288. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka

129apstrīdētās normas liedzot Pieteikuma iesniedzējam tiesības

130iesniegt tiesā tādu prasības pieteikumu, kurā ietverti uz

131savstarpēji izslēdzošiem pamatiem celti prasījumi - prasījumi,

132kuros ietverts nosacījums "gadījumā, ja" (turpmāk arī -

133pakārtoti prasījumi). Tādējādi ar pakārtotiem prasījumiem tiek

134saprasti tādi prasības pieteikumā prioritātes secībā norādīti

135prasījumi, kuru izvērtēšana (apmierināšana vai noraidīšana) tiek

136saistīta ar iepriekšējā prasījuma izvērtēšanu (apmierināšanu vai

137noraidīšanu).

138Tiesību zinātnē par prasības priekšmetu tiek uzskatīts

139prasījums ar tiesas nolēmumu novērst materiālo tiesību

140aizskārumu. Tās ir prasītāja un atbildētāja tiesiskās attiecības,

141kuru esamību vai neesamību prasītājs lūdz tiesu konstatēt,

142vienlaikus lūdzot aizsargāt savas aizskartās vai apstrīdētās

143tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses

144[sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa

145(1. - 28. nodaļa), autoru kolektīvs

146prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga, Tiesu

147namu aģentūra, 2011, 321. lpp.].

148Ar prasības priekšmetu cieši saistīto prasības pamatu Latvijas

149Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments

150(turpmāk - Senāts) vairākkārt skaidrojis kā apstākļus (juridiskus

151faktus), ar kuriem prasītājs pamato savu prasījumu par kādas

152tiesiskās attiecības esamību, grozīšanu vai izbeigšanu

153(sk. Senāta 2006. gada 15. novembra sprieduma

154lietā Nr. SKC-635 motīvu daļu un 2007. gada

15512. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-237 motīvu daļu.

156Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu

157departamenta spriedumi un lēmumi 2006. Rīga, Tiesu namu

158aģentūra, 2007, 533. lpp.; Latvijas Republikas Augstākās

159tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi

1602007. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2008,

161603. lpp.).

162Apstrīdēto normu satura noskaidrošana attiecībā uz prasības

163tiesvedībā pieļaujamiem prasījumiem ir nesaraujami saistīta ar

164CPL 134. panta pirmo daļu, jo šajā normā likumdevējs

165expressis verbis paredzējis, ka vienā prasības pieteikumā

166var apvienot vairākus savstarpēji saistītus prasījumus.

167Pamatojoties uz minēto CPL normu, būtu pieļaujams vienā prasības

168pieteikumā ietvert, piemēram, prasījumu par darba devēja

169uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, prasījumu par personas

170atjaunošanu darbā un prasījumu par darba samaksas piedziņu par

171darba piespiedu kavējuma laiku. Tāpat arī būtu pieļaujams vienā

172prasības pieteikumā ietvert prasījumu par īres maksas piedziņu un

173prasījumu par atbildētāja izlikšanu no dzīvojamās telpas.

174Tomēr atsevišķas civilprocesuālās normas paredz arī prasības

175sadalīšanas aizliegumu. Tā, piemēram, CPL 238. panta pirmā

176daļa noteic, ka lietā par laulības šķiršanu vai neesamību

177prasījumi, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām,

178izspriežami vienlaikus. Šādi prasījumi ir strīdi par aizgādības

179noteikšanu, saskarsmes tiesības izmantošanu, uzturlīdzekļiem

180bērnam, līdzekļiem laulātā iepriekšējā labklājības līmeņa vai

181uztura nodrošināšanai, kopīgo ģimenes mājokli un mājsaimniecības

182vai personiskās lietošanas priekšmetiem, laulāto mantas dalīšanu

183(arī tad, ja tas skar trešās personas). Nosakot šādu prasījumu

184izskatīšanu vienas tiesvedības ietvaros, likumdevējs atbilstoši

185procesuālās ekonomijas principam ir vēlējies nodrošināt lietu

186savlaicīgu izskatīšanu tiesā (sk. Satversmes tiesas

1872011. gada 20. oktobra sprieduma lietā

188Nr. 2010-72-01 10.1. punktu).

189Arī Tieslietu ministrija norāda, ka CPL regulējums ļauj

190prasības pieteikumā ietvert savstarpēji saistītus prasījumus,

191nekonkretizējot, kādiem šiem prasījumiem jābūt. Par izšķirošo

192kritēriju vairāku prasījumu ietveršanai prasības pieteikumā

193likums atzīst to savstarpējo saistību. Ar saistītiem prasījumiem

194jāsaprot tādi prasījumi, kuru atsevišķa izlemšana nebūtu

195iespējama vai lietderīga, kuri var novest pie savstarpēji

196pretrunīgiem spriedumiem vai kuru izlemšana vienas tiesvedības

197ietvaros, raugoties no procesa efektivitātes viedokļa, var sekmēt

198lietas ātrāku izskatīšanu (sk. lietas materiālu

199121. lpp.).

200Lemjot par saņemto prasības pieteikumu, tiesai, visupirms

201ņemot vērā tiesiskās noteiktības principu un taisnīgas tiesas

202procesuālās garantijas, ir pienākums apsvērt, vai tajā ietvertie

203prasījumi atzīstami par savstarpēji saistītiem prasījumiem, kurus

204CPL 134. panta pirmā daļa ļauj apvienot vienā prasības

205pieteikumā. Tiesai šādā gadījumā citastarp būtu jāvērtē, vai

206prasības pieteikumā ietvertie prasījumi vērsti pret vienu un to

207pašu atbildētāju, vai šo prasījumu skatīšana ir piekritīga vienai

208tiesai, vai prasījumi pakļauti vienam un tam pašam tiesas procesa

209veidam, vai likumā nav noteikts šādu prasījumu apvienošanas

210aizliegums.

211Līdz ar to CPL ļauj prasītājam tiesā

212iesniegt tādu prasības pieteikumu, kurā ietverti saistīti

213prasījumi.

2149. Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un

215Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu vispārējās

216jurisdikcijas tiesas veiktās tiesību normu interpretācijas,

217piemērošanas vai pierādījumu pārbaudes pārvērtēšana nav

218Satversmes tiesas kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2192002. gada 21. oktobra sprieduma lietā

220Nr. 2002-05-010306 secinājumu daļas 7. punktu un

2212009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

222Nr. 2008-43-0106 12. punktu). Principiālus tiesību

223normu interpretācijas jautājumus izlemj kasācijas instances

224tiesa, kas arī nodrošina tiesību normu vienveidīgu piemērošanu

225(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

226sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

2272.1. punktu).

228Līdz ar to Satversmes tiesa nav tiesīga pārvērtēt to, kā

229vispārējās jurisdikcijas tiesa ir interpretējusi vai piemērojusi

230konkrētās CPL normas.

231CPL 128. panta otrajā daļā ir noteiktas minimālās

232prasības, ko likums izvirza prasības pieteikuma sastādīšanai un

233saturam. Arī apstrīdētajās normās ir regulēti vairāki prasības

234pieteikuma elementi. Lietā nav strīda par to, ka prasītājam ir

235pienākums prasības pieteikumā norādīt prasības priekšmetu,

236apstākļus, ar kuriem prasītājs pamato savu prasījumu,

237pierādījumus, kas tos apstiprina, kā arī savus prasījumus.

238No konstitucionālās sūdzības izriet, ka apstrīdētās normas

239kalpojušas par pamatu tam, lai tiesa izvirzītu procesuāla

240rakstura priekšnoteikumus prasības pieteikumā ietverto prasījumu

241izskatīšanai pēc būtības. Šajā gadījumā skartas Pieteikuma

242iesniedzēja tiesības uz pieeju tiesai: vispārējās jurisdikcijas

243tiesa norādījusi, ka apstrīdētās normas liedz Pieteikuma

244iesniedzējam tiesības iesniegt tiesā tādu prasības pieteikumu,

245kurā ietverti pakārtoti prasījumi. Šā iemesla dēļ Pieteikuma

246iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst augstāka

247juridiska spēka normām, jo radījušas nelabvēlīgas tiesiskās

248sekas, proti, kalpojušas par pamatu tam, lai Pieteikuma

249iesniedzējam liegtu tiesības iesniegt tiesā viņam vēlama satura

250prasības pieteikumu.

251CPL piešķir personai tiesības savas aizskartās tiesības vai ar

252likumu aizsargātās intereses aizstāvēt likumā paredzētajā

253kārtībā. Vienlaikus likums uzliek par pienākumu ievērot tajā

254noteikto tiesību aizsardzības procesuālo kārtību. Tas apstāklis,

255ka tiesības ir aizsargājamas noteiktā procesuālajā kārtībā, liedz

256personai vērsties tiesā tādā veidā, kāds likumā nav

257paredzēts.

258Līdz ar to apstrīdētās normas,

259ciktāl tās liedz prasītājam tiesības vienā prasības pieteikumā

260ietvert pakārtotus prasījumus, ir ierobežojušas Pieteikuma

261iesniedzēja pamattiesības.

26210. Satversme tieši nenosaka gadījumus, kuros

263tiesības uz taisnīgu tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības

264nevar uzskatīt par absolūtām (sk. Satversmes tiesas

2652005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

266Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Pieņēmums, ka

267konkrētām pamattiesībām vispār nevarētu noteikt ierobežojumus,

268nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu

269pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām

270(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra

271sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas

2722. punktu).

273Personas tiesības uz pieeju tiesai var ierobežot, bet ir

274jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas

275ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir

276samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

2777. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

27812. punktu).

279Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta

280pirmais teikums negarantē personai tiesības uz jebkura tai

281subjektīvi svarīga jautājuma izšķiršanu tiesā

282(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa

283sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

2841. punktu). Satversmes 92. pants neparedz arī to,

285ka konkrēts jautājums tiks izšķirts atbilstoši tādam

286procesuālajam regulējumam, kādu persona vēlas.

287Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka

288likumdevēja pienākumu pieņemt taisnīgas tiesas spriešanai

289nepieciešamās procesuālās normas, bet šī Satversmes norma

290neparedz personai tiesības prasīt konkrēta satura procesuālo

291tiesību normu pieņemšanu.

29211. Lietas sagatavošanas laikā nav iegūti

293materiāli, kas radītu šaubas par to, ka apstrīdētās normas ir

294pieņemtas un izsludinātas pienācīgā procesuālajā kārtībā.

295Tomēr Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajās normās

296ietvertais ierobežojums nav noteikts ar likumu, jo no šīm normām

297neizriet skaidrs aizliegums prasības pieteikumā ietvert

298pakārtotus prasījumus.

299Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums

300pieņemt tādas tiesību normas, kuras ir pietiekami skaidras. Tomēr

301tiesiskajam regulējumam nevajadzētu kļūt pārāk kazuistiskam, jo

302tad šis regulējums, ņemot vērā tiesisko attiecību mainību vai

303konkrētās lietas īpašos apstākļus, vairs nebūtu taisnīgs. Šāda

304situācija kļūtu vēl jo vairāk iespējama, ja likumdevējs tā vietā,

305lai noteiktu būtiskākos, ilgākam laika posmam piemērojamus

306noteikumus, sīki aprakstītu katras normas tiesisko sastāvu

307(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra

308sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu).

309Var rasties tādas situācijas, ka tiesību normas saturs ir

310diezgan abstrakts un šīs normas piemērotājam, lai noskaidrotu no

311tās izrietošās tiesības vai pienākumus, nākas izmantot tiesību

312doktrīnas avotus vai judikatūru, kā arī interpretēt tiesību

313normu. Tomēr nepieciešamība noskaidrot tiesību normas saturu pati

314par sevi nevar tikt atzīta par neatbilstošu Satversmei.

315Vienlaikus Satversmes tiesa norāda: nebūtu pieļaujama tāda

316situācija, ka par atsevišķu normu piemērošanas tiesiskajām sekām

317pieņemta tiesas nolēmuma pamatojums aprobežotos vienīgi ar

318vispārīgu atsauci uz abstraktu tiesu praksi vai neidentificējamu

319judikatūru. Judikatūrai ir būtiska nozīme lietu izspriešanā, jo

320ar tās palīdzību var izsekot tiesas nolēmumā ietvertajai

321argumentācijai. Tāpat judikatūra palīdz labāk izprast būtiskākos

322tiesiskos apsvērumus, kuru dēļ tiesa izšķīrusies par lietas

323dalībnieku izteikto argumentu akceptēšanu vai - tieši pretēji -

324noraidīšanu. Minētais uzliek tiesai par pienākumu pēc iespējas

325precīzi un nepārprotami ietvert atsauces uz tiem tiesu

326nolēmumiem, kuri kalpojuši par pamatu attiecīgā nolēmuma

327pieņemšanai.

328Tomēr Satversmes tiesa nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēja

329viedoklim, ka apstrīdēto normu saturu un to piemērošanas

330tiesiskās sekas neesot bijis iespējams noskaidrot pirms prasības

331celšanas tiesā. Attiecībā uz apstrīdētajām normām norādāms, ka to

332saturs ir aprakstīts vairākkārt izdotajos CPL komentāros (sk.,

333piemēram: Civilprocesa likuma komentāri, 320. -

334323. lpp.). Tāpat apstrīdētajās normās regulētie

335jautājumi vairākkārt aplūkoti publicētajos Senāta nolēmumos

336(sk., piemēram: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

337Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2006, 530. -

338533. lpp.; Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

339Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2007, 600. -

340606. lpp.; Augstākās tiesas mājaslapas www.at.gov.lv sadaļa

341"Nolēmumi": Senāta Civillietu departaments, aplūkota

3422012. gada 10. oktobrī; mājaslapas

343http://juridika.tiesas.lv/ E-pakalpojumu judikatūras datubāzes

344"Nozares un apakšnozares" sadaļa

345"Civilprocess", aplūkota 2012. gada

34610. oktobrī).

347Var piekrist Tiesībsarga atzinumā paustajam viedoklim, ka pat

348tad, ja pirms prasības pieteikuma iesniegšanas Kurzemes

349apgabaltiesā Pieteikuma iesniedzējs nebija informēts par

350apstrīdēto normu interpretāciju un Latvijas tiesu praksi

351konkrētajā jautājumā, vispārējās jurisdikcijas tiesa šos

352jautājumus Pieteikuma iesniedzējam izskaidroja

353(sk. lietas materiālu 77. lpp.).

354Līdz ar to apstrīdētajās normās

355ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un

356atbilst Satversmes 90. pantam.

35712. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

358jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

359ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

360labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

36114. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

36213. punktu). Satversmes 116. pants citastarp

363noteic, ka nolūkā aizsargāt citu cilvēku tiesības pieļaujams

364atsevišķas personas pamattiesību ierobežojums.

365Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot

366šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

367institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu. Šajā lietā ir

368noskaidrojams, vai Saeima, pieņemot apstrīdētās normas,

369rīkojusies nolūkā sasniegt leģitīmu mērķi.

370No Saeimas atbildes raksta un papildus sniegtās informācijas

371secināms, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir nepieciešamība

372aizsargāt citu personu tiesības. Citu personu tiesības tiekot

373aizsargātas tādējādi, ka apstrīdētās normas nosaka procesuālus

374priekšnoteikumus attiecībā uz prasības pieteikuma saturu - tās

375piešķir tiesai tiesības atstāt bez virzības tādu prasības

376pieteikumu, kurā ietverti pakārtoti prasījumi.

377Satversmes tiesa norāda, ka tiesībām, ko apstrīdētās normas un

378CPL 134. panta pirmā daļa piešķir vispārējās jurisdikcijas

379tiesai, lai tā varētu izvērtēt prasības pieteikumā ietvertos

380prasījumus, ir būtiska nozīme. Prasības pieteikumā ietvertie

381prasījumi ir cieši saistīti ar tiesvedības procesa veidu, kā arī

382prasības priekšmetu un pamatu. Tie dod iespēju prasības

383individualizēt un klasificēt un nosaka, piemēram, prasību

384grozīšanas un pierādīšanas robežas.

385Prasības pieteikumā norādītais prasības pamats dod

386atbildētājam iespēju saprast, ko tieši prasītājs ar tiesas

387starpniecību vēlas panākt, un tādējādi pēc iespējas labāk

388sagatavoties celtās prasības atspēkošanai. Tāpat šis pamats ļauj

389tiesai identificēt tās apstrīdētās vai aizskartās tiesības vai ar

390likumu aizsargātās intereses, kuru aizsardzības labad persona

391vērsusies tiesā un kuru tiesiskais novērtējums tiesai ir

392jāsniedz. Prasības pamatu nepieciešams noformulēt precīzi, lai to

393varētu skaidri atšķirt no ikvienas citas prasības, kas jau

394izspriesta vai vēl pastāv, vai nākotnē iespējama starp tām pašām

395pusēm, bet uz cita pamata (sk.: Bukovskis

396V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga, autora izdevums,

3971933, 303. lpp.).

398Prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem, lai tos varētu

399atzīt par savstarpēji saistītiem, vajadzētu būt pietiekami

400konkrētiem. Prasījumu formulējuma skaidrība ir cieši saistīta ar

401tiesas pienākumu pieņemt pēc iespējas nepārprotamu spriedumu.

402Proti, pēc sprieduma spēkā stāšanās ir jābūt saprotamam, uz ko

403attiecas sprieduma res judicata pozitīvais aspekts -

404spriedumam ir pierādījuma spēks citā lietā, kā arī sprieduma

405res judicata negatīvais aspekts - nav pieļaujama atkārtota

406vēršanās tiesā par jau izspriestiem jautājumiem.

407CPL ļauj prasītājam tiesā iesniegt prasības pieteikumu, kurā

408ietverti savstarpēji saistīti prasījumi. Vienlaikus tiesai nolūkā

409nodrošināt tiesisko noteiktību un pušu tiesības uz taisnīgu

410tiesvedības procesu ir piešķirta rīcības brīvība sniegt savu

411tiesisko novērtējumu par to, kurus prasījumus nevar atzīt par

412savstarpēji saistītiem un kuru izskatīšana vienā tiesas procesā

413nav pieļaujama.

414Likumdevējam, pieņemot civilprocesuālo regulējumu, ir

415pienākums nodrošināt, lai attiecīgās tiesību normas taisnīgi

416līdzsvarotu pušu tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses.

417Apstrīdētās normas aizsargā atbildētāja tiesības, jo uzliek

418prasītājam pienākumu pēc iespējas nepārprotami noformulēt savu

419prasījumu, kā arī iesniegt tā pamatotības pierādījumus. Tāds

420tiesiskais regulējums vai arī tāda apstrīdēto normu un CPL

421134. panta pirmās daļas interpretācijas un piemērošanas

422prakse, kas ļautu vienā prasības pieteikumā bez ierobežojumiem

423ietvert jebkādus prasījumus, nenoliedzami būtu prasītājam

424procesuāli izdevīgāka. Tomēr šādu tiesību piešķiršana prasītājam

425vienlaikus ievērojami apgrūtinātu atbildētāju un atsevišķos

426gadījumos varētu novest pat pie tā, ka prasītājs savas tiesības

427izmanto negodprātīgi.

428Tādējādi pamattiesību ierobežojumam

429ir leģitīms mērķis - citu civilprocesa dalībnieku, visupirms

430atbildētāja, tiesību aizsardzība.

43113. Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs

432ar leģitīmo mērķi, kuru valsts vēlējusies sasniegt, nepieciešams

433pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp

434personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības interesēm. Lai

435izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtajā tiesību normā ietvertais

436ierobežojums atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:

437pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

438leģitīmā mērķa sasniegšanai;

439otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi

440nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

441intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

442treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai

443labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

444likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

445Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

446neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

447neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

448piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

449sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

4503.1. punktu).

45113.1. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

452piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto tiesisko

453regulējumu šis mērķis tiek sasniegts.

454Satversmes tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā pastāv

455acīmredzama cēloņsakarība starp apstrīdētajām normām un to

456leģitīmo mērķi. Proti, apstrīdētās normas paredz prasītāja

457civilprocesuālo tiesību īstenošanas priekšnoteikumus un piešķir

458vispārējās jurisdikcijas tiesai rīcības brīvību atstāt bez

459virzības prasības pieteikumus, kuros ietverti pakārtoti

460prasījumi. Tādējādi apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā

461civilprocesuālajās attiecībās tiek ieviesta tiesiskā noteiktība

462un aizsargātas citu tiesvedības procesa dalībnieku, visupirms jau

463atbildētāja, tiesības.

464Tā, piemēram, Pieteikuma iesniedzējs vispārējās jurisdikcijas

465tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā bija ietvēris, pēc Palātas

466ieskata, daudzus, pavisam divpadsmit, dažādus prasījumus

467(sk. lietas materiālu 18. - 20. lpp.). Prasības

468pieteikumā citastarp tika lūgts atzīt vairākus līgumus par spēkā

469neesošiem, bet, ja tas nav iespējams, atzīt no līgumiem

470izrietošos līgumsodus par spēkā neesošiem un savukārt tad, ja nav

471iespējams atzīt no līgumiem izrietošos līgumsodus par spēkā

472neesošiem, līgumsodus samazināt. Tāpat tiesai tika lūgts atzīt,

473ka viena fiziskā persona Pieteikuma iesniedzējam piederošajā

474teritorijā atradusies prettiesīgi un pretēji Pieteikuma

475iesniedzēja gribai, bet kāda cita fiziskā persona ar viltu un

476prettiesīgi panākusi kāda līguma parakstīšanu. Tādējādi Palāta

477konstatēja, ka Pieteikuma iesniedzējs vienā prasības pieteikumā

478ietvēris savstarpēji izslēdzošus prasījumu pamatus. Vēl jo vairāk

479- Palāta arī secināja, ka Pieteikuma iesniedzējs vienā prasības

480pieteikumā ietvēris gan tādus prasījumus, kas skatāmi prasības

481kārtībā, gan arī tādu prasījumu, kura izskatīšana prasības

482kārtībā nav pieļaujama (sk. lietas materiālu

48324. lpp.).

484Minētais norāda uz to, ka apstrīdētās normas tika piemērotas,

485lai sasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, - tiesa,

486neļaudama vienā tiesvedības procesā skatīt tādus prasījumus, kuri

487ir savstarpēji izslēdzoši vai kuri būtu skatāmi dažādos

488tiesvedības procesos, ir rīkojusies nolūkā aizsargāt tiesas

489procesa dalībnieku tiesības.

490Līdz ar to apstrīdētās normas ir

491piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

49213.2. Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību

493ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

494būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu

495ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

496arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

497nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

498sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

499(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

500sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

50119. punktu). Satversmes tiesa jau vairākkārt savos

502spriedumos ir secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl

503alternatīvie risinājumi būtu vai nebūtu labāk piemēroti

504situācijas atrisināšanai (sk., piemēram, Satversmes

505tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā

506Nr. 2005-16-01 15.8. punktu un 2009. gada

50713. februāra sprieduma lietā

508Nr. 2008-34-01 22. punktu).

509Satversmes tiesa norāda, ka Pieteikuma iesniedzējam nav

510liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības. Pieteikuma

511iesniedzējam bija tiesības prasības pieteikumā formulētos

512prasījumus ietvert vairākos prasības pieteikumos. Tādējādi tiktu

513novērsta dažādu un, pēc vispārējās jurisdikcijas tiesas ieskata,

514savstarpēji izslēdzošu prasījumu ietveršana vienā prasības

515pieteikumā.

516Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka no procesuālās ekonomijas

517principa esot atvasināms likumdevēja pienākums pieņemt tādu

518civilprocesuālo regulējumu, kas ļautu vienā prasības pieteikumā

519ietvert pakārtotus prasījumus. Savukārt Saeima, pamatojot tiesas

520tiesības atstāt bez virzības tādu prasības pieteikumu, kurā

521ietverti pakārtoti prasījumi, atsaucas uz tiesiskās noteiktības

522principu, kā arī nepieciešamību aizsargāt citu procesa dalībnieku

523tiesības.

524Satversmes tiesa atzinusi, ka būtiska tiesiskas valsts

525principa sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte, kas prasa skaidri

526noregulētu tiesvedības procesu. Ja saduras vairāki tiesību

527principi, tad visupirms likumdevējam ir pienākums izšķirt

528jautājumu par labu kādam no šiem principiem. Meklējot līdzsvaru

529starp vairākiem tiesību principiem, likumdevējam ir plaša rīcības

530brīvība (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

5315. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

532daļas 8. punktu).

533Izdarot savu izvēli starp vairākiem leģitīma mērķa

534sasniegšanai potenciāli piemērotiem līdzekļiem, likumdevējam ir

535vērtēšanas un lemšanas privilēģija. Arī civilprocesa regulējuma

536noteikšanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, ja vien tiek

537nodrošināta personu pamattiesību aizsardzība

538(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra

539sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 9.1. punktu).

540Satversmes tiesa nenoliedz, ka ir iespējams gan citāds prasības

541pieteikumā ietveramo prasījumu regulējums, gan arī citāda

542apstrīdēto normu interpretācija un piemērošana vispārējās

543jurisdikcijas tiesā. Taču saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

54419.2 panta pirmo daļu Satversmes tiesas uzdevums

545šajā gadījumā ir izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmē

546noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības

547brīvību vai vispārējās jurisdikcijas tiesas apsvērumus ar savu

548viedokli par iespējami racionālāko civilprocesuālo regulējumu vai

549šā regulējuma piemērošanu.

550Apstrīdētās normas un CPL 134. panta pirmā daļa kopsakarā

551ir vērstas uz to, lai taisnīgi līdzsvarotu tiesvedības dalībnieku

552intereses. Šīs normas tiesai nolūkā nodrošināt taisnīgu

553tiesvedības procesu piešķir rīcības brīvību un dod iespēju

554izvērtēt, vai prasības pieteikumā ietvertos prasījumus iespējams

555izskatīt vienā tiesvedības procesā. Satversmes tiesa norāda, ka

556šāda tiesas rīcības brīvība ir būtiska, lai ar tās palīdzību

557panāktu vajadzīgo tiesas darba rezultātu - taisnīga nolēmuma

558pieņemšanu.

559Līdz ar to apstrīdētās normas ir

560nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

56113.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

562atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai

563nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

564ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

565ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai

566jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic,

567kurai no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.

56813.3.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka

569civilprocess esot uzskatāms par piederīgu privāttiesībām un tāpēc

570tā tiesisko attiecību dalībniekiem saskaņā ar dispozitivitātes un

571privātautonomijas principu esot tiesības darīt visu, ko

572likumdevējs nav tieši aizliedzis.

573Satversmes tiesas praksē jau ir atzīts, ka civilprocess

574uzskatāms par piederīgu publiskajām tiesībām - civilprocess veido

575vienotu publiski tiesisku attiecību sistēmu

576(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija

577sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 16.2. punktu). Līdz

578ar to privātpersonai ir tiesības savas aizskartās, ierobežotās

579vai apstrīdētās tiesības aizstāvēt nevis tādā kārtībā, kādā tā

580vēlas vai kādu subjektīvi uzskata par lietderīgāko, bet gan tādā

581kārtībā, kādu noteicis likumdevējs.

582Arī tiesību doktrīnā ir atzīts, ka pušu rīcības brīvībai, kas

583izriet no dispozitivitātes principa kā privātautonomijas

584procesuālās izpausmes formas, piemīt ierobežojumi, ko nosaka

585likums vai tiesa. Tas nozīmē, ka tikai likums vai tiesa nosaka

586kārtību, kādā iespējama procesuālo tiesību īstenošana. Pušu

587rīcības brīvības jēdziens attiecināms tikai uz izvēli - izmantot

588likumā noteiktās tiesības vai atteikties no to izmantošanas. Tā,

589piemēram, tiesību aizskāruma gadījumā persona ir tiesīga izlemt -

590griezties tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās tiesības, vai

591samierināties ar aizskārumu. Tomēr likumā noteikto tiesību

592izmantošanas kārtība nav un nevar būt atkarīga tikai no puses

593subjektīviem ieskatiem (sk.: Līcis A. Prasības

594tiesvedība un pierādījumi. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2003,

59555. un 56. lpp.).

596Līdz ar to dispozitivitātes un privātautonomijas princips nav

597interpretējams tādējādi, ka no tā būtu atvasināmas personas

598tiesības aizstāvēt savas aizskartās civilās tiesības tādā veidā,

599kas nav paredzēts likumā.

60013.3.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajās

601normās ietvertais novecojušais regulējums esot viens no

602iemesliem, kādēļ lietu izskatīšana civilprocesuālajā kārtībā tik

603ļoti ieilgst, un ka tad, ja likums ļautu vienā prasības

604pieteikumā ietvert pakārtotus prasījumus, tiesvedības procesi

605kļūtu daudz īsāki.

606Satversmes tiesa jau atzinusi, ka laika posms, kas pagājis

607kopš apstrīdētās normas pieņemšanas brīža, pats par sevi nevar

608būt pamats tam, lai šī norma tiktu atzīta par neatbilstošu

609augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Tikai tādos gadījumos,

610ja apstrīdētā norma neatbilst faktiskajai sociālajai realitātei

611vai nonāk pretrunā ar tiesiskajām attiecībām, kas sabiedrības

612attīstības gaitā kļuvušas par dominējošām, var tikt pārskatīta

613šīs normas konstitucionalitāte (sk. Satversmes tiesas

6142011. gada 25. oktobra sprieduma lietā

615Nr. 2011-01-01 14.3.1. punktu).

616Vērtējot Pieteikuma iesniedzēja argumentu par tiesvedības

617procesu pārmērīgo ilgumu, pie kā novedot apstrīdētās normas,

618Satversmes tiesa atzīst, ka tiesības uz savlaicīgu lietas

619izskatīšanu tiesā ir būtisks taisnīgas tiesas aspekts. Tiesas

620procesa taisnīguma prasība paredz, ka persona spēj savas tiesības

621aizstāvēt saprātīgā laikā, un tādējādi ievieš tiesiskajās

622attiecībās tiesisko skaidrību un noteiktību.

623Tomēr saistība starp tiesvedības procesu ilgumu un varbūtējo

624iespēju vienā prasības pieteikumā ietvert pakārtotus prasījumus

625nav vērtējama kā tiesvedības procesu paātrināšanas līdzeklis.

626Ikvienai personai jāspēj pietiekami precīzi izvērtēt savas

627aizskartās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, lai to

628aizsardzības nolūkā celtu procesuālajām un materiālajām tiesībām

629atbilstošu prasību un nodarīto tiesību aizskārumu novērstu viena

630tiesvedības procesa ietvaros. Arī personai ir pienākums savu

631iespēju robežās rīkoties tā, lai jau pirmās instances tiesa

632varētu efektīvi nodrošināt tās tiesību aizsardzību

633(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

634sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.2. punktu).

63513.3.3. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka

636tiesības vienā prasības pieteikumā ietvert pakārtotus prasījumus

637tiekot atzītas citu Rietumu tiesību lokam piederīgo valstu

638civilprocesuālajā regulējumā. Līdzīgu argumentu Pieteikuma

639iesniedzējs bija ietvēris arī blakus sūdzībā, ar kuru tas

640pārsūdzēja Kurzemes apgabaltiesas lēmumu. Palāta šo argumentu

641noraidīja, jo civilprocesam, izņemot īpaši paredzētus gadījumus,

642neesot pārnacionāla rakstura (sk. lietas materiālu

64323. lpp.).

644Citu valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus

645jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši,

646izņemot likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē

647vienmēr jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais,

648politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk.,

649piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

650sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu un

6512011. gada 14. marta sprieduma lietā

652Nr. 2010-51-01 17. punktu).

653Salīdzinošo tiesību metode nevar tikt pilnībā izslēgta, tomēr

654līdzīgām tiesību normām vai tiesību institūtiem dažādās valstīs

655var būt ļoti atšķirīgs saturs. Pat pieņemot, ka citu valstu

656tiesību sistēmās ir pieļaujama pakārtotu prasījumu ietveršana

657vienā prasības pieteikumā, no šāda tiesiskā regulējuma esamības

658nevar atvasināt valsts pienākumu tādu pašu regulējumu ietvert

659Civilprocesa likumā, ja vien likumdevējs par to nav

660izšķīries.

661Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmais teikums nebūtu

662interpretējams kā likumdevēja pienākums Latvijas Republikas

663civilprocesuālo regulējumu saskaņot ar citu valstu

664civilprocesuālo regulējumu, ja vien valsts šādas starptautiskās

665saistības nav uzņēmusies.

66613.3.4. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka

667pakārtoti prasījumi esot pieļaujami Eiropas Savienības Tiesā.

668Satversmes tiesa jau atzinusi, ka nav savstarpēji salīdzināmi

669pat vienas valsts tiesvedības procesi - kriminālprocess,

670civilprocess un administratīvais process. Starp tiesvedības

671procesiem pastāv objektīvas atšķirības, piemēram, tādas, kas

672attiecas uz skartajām tiesiskajām attiecībām, tiesiskās

673aizsardzības līdzekļiem vai tiesvedības procesa uzsākšanu

674(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

675sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 17. punktu).

676Līguma par Eiropas Savienības darbību sestās daļas

677pirmās sadaļas pirmās nodaļas piektajā iedaļā ir

678regulēti vairāki Eiropas Savienības Tiesas tiesvedības procesa

679veidi. No konstitucionālās sūdzības nav saprotams, uz kuru no

680Eiropas Savienības Tiesas tiesvedības procesa veidiem Pieteikuma

681iesniedzējs atsaucas. Pieteikuma iesniedzējs nav arī norādījis

682Līguma par Eiropas Savienības darbību normas, pēc kurām būtu

683iespējams identificēt konkrēto Eiropas Savienības Tiesas

684tiesvedības procesa veidu.

685Tādējādi Satversmes tiesa neredz pamatu šos procesus

686savstarpēji salīdzināt.

68713.3.5. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka

688starpkaru periodā Latvijā bijusi pieļaujama tādu lietu

689izskatīšana, kurās prasības pieteikumā ietverti pakārtoti

690prasījumi. Proti, Latvijas Senāta Civilais kasācijas departaments

691esot izskatījis lietu, kurā prasītājs bija samaksājis

692atbildētājam pēc vekseļa 200 latus un vērsies tiesā, lai

693atbildētājs atdotu viņam atpakaļ apmaksāto vekseli, bet vekseļa

694neatdošanas gadījumā atzītu, ka parāds pēc vekseļa ir samaksāts

695(sk.: Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas

696departamenta spriedumiem. VI turpinājums līdz 1931. g.

697jūlijam ar alfabētisko rādītāju. Sastādījuši: Senators

698F. Konradi un Rīgas apgabaltiesas loceklis A. Walter.

699Rīga, autoru izdevums, 1931, 96. lpp.).

700Minētajā lietā parādnieks bija izpildījis saistību. Tieši

701tāpēc viņš vērsās ar prasību tiesā, lai tā novērstu iespējamu

702atkārtotu parāda samaksas pieprasījumu, izņemot vekseli no

703aprites. Ja vekseļa turētājs aizbildinātos, ka viņš vekseli,

704piemēram, nozaudējis un nevar to atdot, tad atkārtotu piedziņu

705bija iespējams novērst ar tiesas secinājumu, ka vekselis ir

706apmaksāts. Abi prasījumi bija saistīti ar vienu un to pašu

707prasības pamatu, proti, vekseļa parādnieks jau bija izpildījis

708saistību un parādu atdevis. Līdzīgu risinājumu attiecībā uz

709saistīto prasījumu apvienošanu patlaban paredz arī CPL.

710Satversmes tiesa secina, ka likumdevējam, ievērojot Satversmes

711prasības, ir rīcības brīvība pieņemt regulējumu par prasītāja

712tiesību apjomu prasības pieteikuma sastādīšanā. Tomēr

713likumdevējam ir arī pienākums nodrošināt, lai attiecīgās tiesību

714normas taisnīgi līdzsvarotu pušu tiesības. Pašlaik spēkā esošais

715CPL regulējums ļauj prasītājam iesniegt tiesā prasības

716pieteikumu, kurā ietverti savstarpēji saistīti prasījumi. Tiesai

717jāizvērtē, kuri prasījumi nevar tikt atzīti par savstarpēji

718saistītiem un kuru prasījumu izskatīšana vienā tiesvedības

719procesā nav pieļaujama. Turklāt apstrīdēto normu saturs

720noskaidrojams kopsakarā ar CPL 134. panta pirmo daļu. Šajās

721normās ietvertais tiesiskais regulējums un to piemērošanas prakse

722ir viens no veidiem, kā atbilstoši Satversmei līdzsvarot

723civilprocesa dalībnieku intereses. Prasības pieteikumā ietvertie

724prasījumi ir izskatāmi vienā tiesvedības procesā tikai tādā

725gadījumā, ja tā dalībnieku intereses ir savstarpēji līdzsvarotas

726un tiek nodrošināts tiesvedības procesa taisnīgums.

727Līdz ar to apstrīdētās normas

728atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

729Nolēmumu

730daļa

731Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

732Satversmes tiesa

733nosprieda:

734atzīt Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 3., 5.

735un 7. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

73690. un 92. pantam.

737Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

738Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

739Tiesas sēdes priekšsēdētājs

740G.Kūtris