7. pants

1Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

221. panta 2.1 daļa nenodrošina iemaksu un izmaksu

3savstarpējo saistību, bet - gluži pretēji - tās atdala. Darba

4ņēmējam, kurš, uzsākot legālas darba tiesiskās attiecības, savu

5pienākumu pret sociālās apdrošināšanas sistēmu ir izpildījis,

6nepamatoti tiek ierobežotas tiesības uz pilnvērtīgu

7apdrošināšanas pakalpojumu pēc pensijas vecuma sasniegšanas.

8Pilnībā jāpiekrīt Satversmes tiesas secinājumam lietā Nr.

92000-08-0109: "Tā kā sociālās apdrošināšanas iemaksas arī ir

10nodoklis, minētā likuma norma pieļauj iespēju, ka darba devējs

11var likumīgi neveikt sociālās iemaksas. Bet atbilstoši

12apstrīdētajā tiesību normā noteiktajam negatīvas sekas no tā

13iestājas aizsargājamai - obligāti sociāli apdrošināmajai -

14personai. Līdz ar to netiek ievērots, ka sociālā apdrošināšana

15kalpo sociālā taisnīguma un sociālās drošības īstenošanai un

16cilvēka cienīgai esamībai un ka ikvienai personai jānodrošina

17Satversmes 109. pantā nostiprinātās tiesības uz sociālo

18nodrošinājumu".

19Satversmes tiesa norādījusi, ka, īstenojot Satversmē

20garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts pienākums ir

21ne tikai noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, bet arī

22izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu. Valsts

23pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī

24"iedzīvināt" tās un uzraudzīt to piemērošanu. Savukārt

25tad, ja šis pienākums netiek pienācīgi pildīts, var uzskatīt, ka

26valsts neizmanto visus tai pieejamos līdzekļus sociālo tiesību

27īstenošanā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14.

28janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9. punktu).

29Tiesas sēdē tika konstatēti vairāki būtiski likuma "Par

30valsts sociālo apdrošināšanu" 21. panta 2.1 daļas

31trūkumi. Visupirms jau tas apstāklis, ka personai, ja tā vēlas

32papildināt pensijas kapitālu par tām sociālās apdrošināšanas

33iemaksām, kuras nav veicis darba devējs, ir jāsedz abas sociālās

34apdrošināšanas iemaksu daļas. Fakts, ka persona maksā gan savu

35daļu, kas vienu reizi no tās atalgojuma jau tika ieturēta, gan

36darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksu daļu, uzskatāms par

37būtisku apstrīdētās normas trūkumu. Lai gan šī iemaksu veikšana

38personai tiek piedāvāta kā iespēja, tomēr nodokļa atkārtota

39maksāšana un citas personas nesamaksātās daļas segšana ir

40netaisnīga.

41Turklāt saskaņā ar šo normu persona sociālās apdrošināšanas

42iemaksas ir tiesīga veikt tikai tad, kad sasniegusi pensijas

43vecumu. Līdz ar to varētu veidoties tāda situācija, ka

44attiecīgais savu tiesību aizsardzības mehānisms ir pieejams tikai

45tām personām, kurām tobrīd ir nepieciešamie finanšu līdzekļi,

46proti, personas iespējas aizsargāt savas pamattiesības būtu

47atkarīgas no tās mantiskā stāvokļa.

48Līdz ar to likuma "Par valsts

49sociālo apdrošināšanu" 21. panta 2.1 daļa ir, no

50vienas puses, nepietiekams un, no otras puses, netaisnīgs un

51indivīdu nesamērīgi apgrūtinošs sociālo tiesību aizsardzības

52mehānisms.