19. pantsSlimības pabalsts

Slimības pabalsts

1(1) Ja pārejošas darba nespējas cēlonis ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība, pabalsta izmaksas pamats apdrošinātajai personai ir Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegta darbnespējas lapa. (2) Apdrošinātajai personai, ja tā neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus, slimības pabalstu piešķir un izmaksā par pārejošas darba nespējas periodu, kas nav ilgāks par 26 kalendārajām nedēļām, skaitot no darba nespējas pirmās dienas, ja darba nespēja ir nepārtraukta, vai nav ilgāks par 52 nedēļām triju gadu periodā, ja darba nespēja atkārtojas ar pārtraukumiem. Ja darbspēju atgūšanas periods ilgst vairāk par 26 kalendārajām nedēļām, pamatojoties uz VDEĀVK atzinumu, slimības pabalsta izmaksas periodu var pagarināt, bet ne ilgāk kā līdz 52 kalendārajām nedēļām. (2 1 ) Slimības pabalsta saņemšanas laikā ieskaita arī laiku, kad slimības pabalsts sakarā ar apdrošinātās personas pārejošu darba nespēju piešķirts un izmaksāts saskaņā ar likumu "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu". Šajā periodā neieskaita laiku, kad personai bija piešķirts un izmaksāts slimības pabalsts sakarā ar saslimšanu ar tuberkulozi. (3) Slimības pabalstu un slimības naudu apdrošinātajai personai piešķir 80 procentu apmērā, ņemot par pamatu attiecīgi dienas vidējo izpeļņu vai dienas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu, un izmaksā apdrošinātajām personām šādā kārtībā: 1) ja noticis nelaimes gadījums darbā: par pirmajām 10 darba nespējas dienām — darba devējs no saviem līdzekļiem, bet par turpmāko pārejošas darba nespējas periodu, — Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra; 2) ja apdrošinātā persona saslimusi ar arodslimību: sākot ar to darba nespējas dienu, kad speciāla ārstu komisija konstatējusi arodslimību, — Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. (4) (Izslēgta ar 24.09.1998 . likumu)