107. pantsnegarantējot amatpersonām tiesības uz konkrētu

negarantējot amatpersonām tiesības uz konkrētu

1atvaļinājuma ilgumu.

2Lai gan Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka sabiedrībai

3nozīmīgu interešu aizskāruma novēršanai būtu dodama augstāka

4prioritāte nekā tiesiskās paļāvības principam, Pārvalde tomēr

5uzskatot, ka Grozījumi aizskāruši personas tiesisko paļāvību.

66. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

7tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka

8apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. un 91. pantam.

9Tiesībsargs norāda, ka Dienesta gaitas likuma 33. panta

10trešajā daļā ietvertais regulējums bijis precīzs un skaidrs.

11Turklāt līdz pat 2009. gada pirmajam ceturksnim neesot

12apspriesta šā regulējuma grozīšanas iespēja. Līdz ar to

13amatpersonām bijušas tiesības paļauties uz šo normatīvo

14regulējumu un 2008. gada nogalē plānot nākamā gada

15atvaļinājumu 40 kalendāro dienu apmērā.

16Tiesībsargs uzskata, ka likumdevējam, pieņemot amatpersonām

17mazāk labvēlīgu regulējumu spēkā esošo nodarbinātības attiecību

18ietvaros, bijis pienākums paredzēt saudzējošu pāreju uz jauno

19tiesisko regulējumu. Likumdevējs to neesot paredzējis. Turklāt

20arī laiks no apstrīdētās normas pieņemšanas līdz spēkā stāšanās

21brīdim esot bijis pārmērīgi īss.

22Informācija par apstrīdētās normas alternatīvām esot

23pretrunīga. Neesot gūstams apstiprinājums tam, ka Ministru

24kabinets un Saeima būtu pietiekami izvērtējuši, vai izvirzīto

25mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, alternatīviem līdzekļiem,

26kas mazāk ierobežotu personas pamattiesības.

27Tiesībsargs pauž uzskatu, ka valsts budžeta līdzekļu

28ietaupījumu, ko dod apstrīdētās normas piemērošana, esot

29iespējams panākt arī ar citiem līdzekļiem, proti, samazinot

30tēriņus citās valsts budžeta izdevumu kategorijās. Labums, ko no

31apstrīdētās normas piemērošanas gūst sabiedrība, neesot lielāks

32par Pieteikuma iesniedzēja tiesību aizskārumu.

33Pēc Tiesībsarga domām, apstrīdētā norma jāpiemēro atbilstoši

34Administratīvās apgabaltiesas 2012. gada 10. aprīļa

35spriedumā lietā Nr. 420553910 sniegtajai interpretācijai.

36Proti, atvaļinājuma ilgums nosakāms proporcionāli pirms un pēc

37Grozījumiem nodienētajam laikam, ņemot vērā likumā noteikto

38atvaļinājuma ilgumu attiecīgi pirms un pēc Grozījumiem.

39Tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpums esot saskatāms tajā

40apstāklī, ka likumdevējs nav sniedzis objektīvu un saprātīgu

41pamatojumu tam, kādēļ ekonomiskās krīzes apstākļos veiktie

42taupības pasākumi netika attiecināti uz citām amatpersonu grupām.

43Ne vien tiesneši un prokurori, bet arī amatpersonas, kuras veic

44tiešu noziedzības apkarošanu, tiešu valsts robežas apsardzību un

45kontroli, tiešu apcietinājuma kā drošības līdzekļa vai brīvības

46atņemšanas kā kriminālsoda izpildes nodrošināšanu, kā arī

47ugunsgrēku dzēšanas, cilvēku glābšanas un zemūdens meklēšanas

48darbus, (turpmāk - amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm)

49strādājot sabiedrības interesēs īpašas spriedzes apstākļos, un

50līdz ar to attiecībā uz papildu atpūtas laika nepieciešamību

51minētās personu grupas atrodoties vienādā un salīdzināmā

52situācijā.

53Secinājumu

54daļa

557. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

56neatbilst tiesiskās paļāvības un vienlīdzības principiem, un lūdz

57Satversmes tiesu izvērtēt tās atbilstību Satversmes

581. pantam un 91. panta pirmajam teikumam.

59Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem,

60kas izriet no Satversmē noteiktajām valsts konstitucionālajām

61pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās

62tiesību jomās var atšķirties. Apstrīdētās normas raksturs, tās

63saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā

64ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli. Proti, likumdevēja

65rīcības brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt plašāka vai

66šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas izmantotās

67rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam

68(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra

69sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un

7015.3. punktu).

71Izskatāmajā lietā nozīme ir tam, ka Satversmes

72107. pantā paredzētās tiesības uz atvaļinājumu ir viens no

73Satversmē ietvertajiem sociālo tiesību veidiem.

74Satversmes tiesa savos nolēmumos vairākkārt norādījusi, ka

75valstij ir piešķirama plaša rīcības brīvība, lemjot par sociālo

76tiesību jautājumiem. Sociālo tiesību jomā īpaša nozīme ir tam,

77vai valsts ar savu pozitīvo rīcību spēj nodrošināt personai no

78konkrētām pamattiesībām izrietošo minimumu, jo valsts

79garantētais sociālo tiesību nodrošinājuma apjoms var mainīties

80atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu apjoma. Tomēr

81neatkarīgi no valsts ekonomiskās situācijas likumdevējam ir

82saistošas Satversmē noteiktās personu pamattiesības (sk.,

83piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

8425. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106

85secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 22. decembra

86sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

87Tādējādi, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

881. pantam un 91. panta pirmajam teikumam, šajā

89lietā ir jānoskaidro, vai Saeimas rīcība atbilst Satversmē

90noteiktajam, proti, vai likumdevējs ir ievērojis tam piešķirtās

91rīcības brīvības robežas un nav nepamatoti ierobežojis Pieteikuma

92iesniedzēja pamattiesības.

93Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā ietvertais

94juridiskais pamatojums ir saistīts ar

95vienlīdzības principa ievērošanu atvaļinājumu piešķiršanā.

96Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, apstrīdētā norma neatbilstot

97Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam

98tiesiskās vienlīdzības principam, jo paredzot atšķirīgu attieksmi

99pret personām atkarībā no tā, kurā laikposmā tās izmantojušas

100tiesības uz atvaļinājumu.

101Līdz ar to Satversmes

102tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību

103Satversmes 91. pantam.

1048. Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka:

105"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

106priekšā."

107Vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

108normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

109personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

110salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat

111prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

112apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

113atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

114pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas

1152001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

116Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1171. punktu un 2008. gada 29. decembra

118sprieduma lietā Nr. 2008-37-03

1197. punktu).

120Izvērtējot to, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

12191. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jānoskaidro,

122vai apstrīdētajā normā ir iekļauts regulējums, kas paredz

123atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un

124salīdzināmos apstākļos, respektīvi, ir jānoskaidro: 1) vai

125un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc

126noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai

127apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm

128personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs

129pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots

130samērīguma princips.

1318.1. Pirms Dienesta gaitas likuma grozīšanas

132amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm bija tiesības

133izmantot 40 kalendāro dienu atvaļinājumu. Ar Grozījumiem

134likumdevējs no 2009. gada 2. aprīļa samazināja

135atvaļinājuma dienu skaitu līdz 30 kalendārajām dienām.

136Grozījumi atvaļinājuma regulējumā nošķir divas personu

137grupas:

1381) amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kurām

139atvaļinājums piešķirts līdz 2009. gada 1. aprīlim;

1402) amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kurām

141atvaļinājums piešķirts pēc 2009. gada 2. aprīļa.

142Abās minētajās grupās ietilpst amatpersonas, kurām

1432009. gada sākumā bija tiesības plānot un izmantot kārtējo

144tobrīd Dienesta gaitas likumā noteikto 40 dienu atvaļinājumu.

145Līdz ar to abas personu grupas

146atradās vienādos un salīdzināmos apstākļos.

1478.2. No Dienesta gaitas likuma 33. panta izriet,

148ka atvaļinājums tiek piešķirts par nodienētiem 12 kalendāra

149mēnešiem. Tātad tiesības uz atvaļinājumu ietver divus elementus,

150kurus nepieciešams nošķirt: tiesības izmantot atvaļinājumu un

151atvaļinājuma piešķiršanu. Tiesības izmantot atvaļinājumu rodas

152līdz ar dienesta uzsākšanu, bet atvaļinājums tiek piešķirts

153proporcionāli nodienētajam laikam. Saskaņā ar minēto normatīvo

154regulējumu pēc Dienesta gaitas likuma grozīšanas 2009. gadā

155atvaļinājuma dienu skaits tika aprēķināts proporcionāli

156nodienētajam laikam, ievērojot maksimālo atvaļinājuma dienu

157skaitu pirms un pēc Grozījumiem. Tas nozīmē, ka par dienestu

158kalendārā gada pirmajos trijos mēnešos atvaļinājumu piešķīra, to

159rēķinot proporcionāli no 40 dienām, bet par pārējo dienesta laiku

160- proporcionāli no 30 dienām.

161Tātad izskatāmajā lietā nozīme ir tam, vai līdz Dienesta

162gaitas likuma grozīšanai atvaļinājums bija izmantots pilnīgi vai

163daļēji. Ja līdz 2009. gada 1. aprīlim atvaļinājums bija

164piešķirts par visu 2009. gadu, tad atvaļinājuma ilgums bija

16540 kalendārās dienas. Šajā gadījumā atvaļinājums tika piešķirts

166avansā - prezumējot, ka amatpersona turpinās dienēt visu

167attiecīgo kalendāro gadu. Savukārt amatpersonām ar speciālajām

168dienesta pakāpēm, kuras atvaļinājumu pirms Grozījumiem bija

169izmantojušas tikai daļēji un atlikušo tā daļu vai pat visu

170atvaļinājumu izmantoja pēc Grozījumiem, atvaļinājuma dienu skaitu

171aprēķināja vienādi - proporcionāli pirms un pēc Grozījumiem

172nodienētajam laikam un ievērojot attiecīgajā laikposmā noteikto

173atvaļinājuma ilgumu.

174Līdz ar to visām amatpersonām bija vienādas tiesības

175izmantot atvaļinājumu, taču attiecībā uz piešķirtā atvaļinājuma

176ilgumu attieksme bija atšķirīga.

1779. Attiecībā uz Satversmes 91. panta pirmo teikumu

178Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka šajā tiesību normā

179nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās

180var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar

181atklāt, kādai šai attieksmei jābūt, proti, vai tai jābūt

182labvēlīgai vai nelabvēlīgai. Lai izvēlētos vienu no šiem

183risinājumiem, jāņem vērā citi apsvērumi, kas atrodas ārpus

184vienlīdzības jēdziena robežām (sk., piemēram, Satversmes

185tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā

186Nr. 2005-08-01 5. un 6.1. punktu un

1872006. gada 8. novembra sprieduma lietā

188Nr. 2006-04-01 15. punktu).

189Saeima uzsver: nedz pašā apstrīdētajā normā, nedz arī

190apstrīdētās normas sagatavošanas materiālos nav konstatējams

191likumdevēja nolūks paredzēt atšķirīgu attieksmi pret personām,

192kas tiesības uz atvaļinājumu izmanto dažādos viena kalendārā gada

193periodos. Tieši pretēji - apstrīdētā norma vienādā mērā

194attiecoties uz visām amatpersonām ar speciālajām dienesta

195pakāpēm, nosakot tām par 2009. gadu piešķiramā atvaļinājuma

196ilgumu. Turklāt vajagot ievērot to apstākli, ka

197apstrīdētā norma pieņemta sarežģītos ekonomiskās krīzes

198apstākļos. Proti, 2008. gadā Iekšlietu ministrijas sistēmas

199iestādēs un brīvības atņemšanas iestādēs finansējuma samazinājuma

200dēļ ievērojami tika samazināts amatpersonu skaits, tā, ka

201rezultātā iestādes ar to rīcībā esošajiem personāla resursiem

202Dienesta gaitas likumā amatpersonām noteiktā atvaļinājuma ilguma

203dēļ vairs nebija spējīgas nodrošināt normatīvajos aktos tām

204noteikto funkciju izpildi. Lai pārvarētu ekonomisko krīzi,

205likumdevējs veica virkni pasākumu, tostarp pieņēma apstrīdēto

206normu. Līdz ar to atvaļinājuma dienu skaita samazinājuma

207leģitīmais mērķis bijis aizsargāt ne tikai valsts budžeta

208intereses, bet arī Satversmes 116. pantā minētās

209konstitucionālās vērtības - sabiedrības drošību un citu

210cilvēku tiesības, ņemot vērā valsts pienākumu nodrošināt gan

211ieslodzījuma vietu darbību, gan citu valsts pienākumu

212izpildi.

213Satversmes tiesa vairākos nolēmumos ir sniegusi ekonomiskās

214lejupslīdes novēršanas pasākumu juridisko novērtējumu (sk.,

215piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

216spriedumu lietā Nr. 2009-08-01, 2009. gada

21721. decembra spriedumu lietā Nr. 2009-43-01 un

2182010. gada 31. marta spriedumu lietā

219Nr. 2009-76-01). Šīs lietas ietvaros nav atkārtoti

220jāpārliecinās par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas laikā

221bija nepieciešams samazināt valsts budžeta izdevumus. Satversmes

222tiesai nav pamata atšķirīgi vērtēt ekonomiskās lejupslīdes

223novēršanas pasākumus.

224Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts budžeta izdevumu

225samazināšanas nolūkā izstrādātajam regulējumam ir leģitīms mērķis

226- sabiedrības labklājības nodrošināšana (sk., piemēram,

227Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā

228Nr. 2009-44-01 16. punktu). Tāpat nav šaubu, ka

229brīvības atņemšanas iestādēs ir nepieciešams gādāt par

230ieslodzījuma režīma ievērošanu un nodrošināt kārtību. Līdz ar to

231nepārtraukta šo iestāžu funkciju izpilde atbilst sabiedrības

232drošības interesēm.

233Apstrīdētās normas pieņemšanas apstākļi liecina, ka bija

234nepieciešams rīkoties nekavējoties - likumdevējam bija gan jāveic

235sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzības pasākumi,

236gan jānodrošina iespēja attiecīgās tiesības īstenot vismaz

237minimālā līmenī.

238Satversme neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā

239regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst augstāka juridiskā

240spēka normām. Pēc normatīvo aktu grozīšanas vienmēr izveidojas

241tāda situācija, ka tiesiskā regulējuma izmaiņas pašas par sevi

242rada gan divas personu grupas, gan arī atšķirīgu attieksmi pret

243tām. Tas vien, ka jaunā tiesiskā regulējuma ietvaros personu

244tiesības ir reglamentētas atšķirīgi, vēl nav vienlīdzības

245principa pārkāpums. Ja likumdevējs iecerējis attiecināt atšķirīgu

246regulējumu uz vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu

247grupām, tad tam ir arī pienākums, ņemot vērā konkrēto situāciju

248un apstākļus, apsvērt iecerētā tiesiskā regulējuma ietekmi uz tām

249personām, kurām radusies paļāvība uz noteiktu tiesību saglabāšanu

250vai īstenošanu.

251Līdz ar to Satversmes tiesai jāvērtē, vai likumdevējs,

252pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērojis tiesiskās paļāvības

253principu.

25410. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

255neatkarīga demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā

256demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā

257darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī

258tiesiskās paļāvības principu [sk. Satversmes tiesas 1998.

259gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un

2602000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu

261daļas 3. punktu].

262Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētā norma

263neatbilst tiesiskās paļāvības principam, jo likumdevējs,

264samazinot atvaļinājuma dienu skaitu, ierobežojis jau iegūtas

265tiesības un nav paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno

266regulējumu.

26710.1. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka atbilstoši

268tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt

269konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un

270jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā

271ar konkrētu tiesību normu. Savukārt indivīds atbilstoši šim

272principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas

273pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot savu nākotni

274saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi (sk.

275Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

276Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un

2772006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01

27821. punktu).

279Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz iespēju grozīt

280pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts

281nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus,

282grozot tiesisko regulējumu, ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru

283saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies

284likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība. Tādējādi, lai

285izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no personai

286piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības principam,

287jānoskaidro:

2881) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu

289tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un

2902) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas

291tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

292nodrošināšanu.

29310.2. Lai konstatētu, ka personai ir radusies tiesiskā

294paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, jāņem

295vērā, ka šā principa galvenais uzdevums ir aizsargāt personas

296tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā

297notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa

298pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8.

299novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu).

300Tiesiskās paļāvības princips prasa radīt tādus apstākļus, lai

301persona, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai

302īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu

303nākotni (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

30425. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01

3059.2. punktu). Tiesiskās paļāvības principa darbībā

306nozīme ir arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir

307pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu

308uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

309sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu,

3102004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01

3117. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

3122006-04-01 21. punktu).

313Normatīvais regulējums, kas paredz atvaļinājuma nosacījumus

314amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, ir spēkā kopš

3152006. gada 15. jūnija. Laika gaitā Dienesta gaitas

316likuma regulējums atvaļinājuma jautājumos ir mainījies, taču

317izmaiņas līdz pat apstrīdētās normas pieņemšanai vienmēr bijušas

318personām labvēlīgas. Tātad normatīvais regulējums atzīstams par

319noteiktu.

320Turklāt jāņem vērā, ka atvaļinājums amatpersonai ar speciālo

321dienesta pakāpi tiek piešķirts saskaņā ar iestādes vadītāja vai

322viņa pilnvarotas amatpersonas apstiprinātu atvaļinājumu grafiku.

323Atvaļinājumu grafiks parasti tiek sastādīts iepriekšējā kalendārā

324gada beigās, un tad arī katrai amatpersonai jāplāno savs

325atvaļinājums atbilstoši likumā paredzētajiem atvaļinājuma

326piešķiršanas nosacījumiem. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam bija

327radusies pamatota un saprātīga paļāvība uz to, ka viņš varēs

328izmantot atvaļinājumu konkrētā laikā likumā noteiktajā kārtībā un

329apmērā.

330Bez tam Satversmes tiesa jau norādījusi, ka persona, kas

331ieguvusi speciālo dienesta pakāpi un dienējusi pietiekami ilgi,

332savulaik jau izdarījusi izvēli, proti, nolēmusi pildīt attiecīgo

333dienestu ar attiecīgiem nosacījumiem, tostarp nosacījumiem par

334atvaļinājuma piešķiršanas kārtību un atvaļinājuma ilgumu.

335Apstrīdētās normas spēkā stāšanās laikā šai personai vairs nebija

336iespēju izvēlēties, vai, ievērojot attiecīgās sociālās

337garantijas, tā būtu uzņēmusies dienestu (sal. ar Satversmes

338tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma lietā

339Nr. 2009-76-01 6.2.1. punktu).

340Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam

341bija radusies likumīga, pamatota un saprātīga tiesiskā paļāvība

342uz to, ka viņš varēs izmantot atvaļinājumu Dienesta gaitas likumā

343paredzētajā kārtībā un apmērā.

34411. Izskatāmajā lietā, vērtējot apstrīdētās normas

345atbilstību tiesiskās paļāvības principam, vērā ņemams tas, vai

346apstrīdētajai normai ir atpakaļejošs spēks. Tiesiskā valstī

347gadījumi, kad likumam tiek piešķirts atpakaļejošs spēks,

348uzskatāmi par izņēmumu. Tomēr likumdevējam atsevišķos

349gadījumos ir iespējams likumam piešķirt atpakaļvērstu spēku, lai

350aizsargātu konstitucionālās vērtības

351(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

352sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 13.3. un

35321.1. punktu).

354Brīdī, kad Pieteikuma iesniedzējs vērsās iestādē ar iesniegumu

355par atvaļinājuma piešķiršanu, jau bija spēkā jauna tiesību norma,

356kura paredzēja mazāku atvaļinājuma dienu skaitu nekā iepriekš

357Dienesta gaitas likumā noteiktais. Ņemot vērā spriedumā lietā

358Nr. SKA-207/2012 izteiktās atziņas, Pieteikuma iesniedzējam

359atvaļinājuma dienu skaits par dienestu līdz 2009. gada

3601. aprīlim tika aprēķināts proporcionāli no 40 kalendāro

361dienu atvaļinājuma, savukārt atlikušās atvaļinājuma dienas -

362proporcionāli no 30 kalendāro dienu atvaļinājuma. Tātad

363apstrīdētajai normai nav atpakaļejoša spēka, jo tā neietekmēja

364atvaļinājuma dienu skaita aprēķināšanu līdz 2009. gada

3651. aprīlim.

366Normatīvā regulējuma izmaiņas neskāra jau iegūtas tiesības,

367bet attiecās vienīgi uz nākotnē sagaidāmām tiesībām.

36812. Tiesiskās paļāvības aizsardzības apjoms atšķiras

369atkarībā no tā, vai persona paļāvusies uz jau iegūtām vai

370sagaidāmām tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

37126. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01

37225. punktu).

373Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi, ka tiesību

374norma var radīt aizsargājamu tiesisko paļāvību, ja nosaka

375sagaidāmas tiesības, proti, tiesības normatīvajā aktā ir

376paredzētas, bet vēl nav iestājušies visi to īstenošanas

377priekšnoteikumi. Jo sevišķi šāda paļāvība rodas tad, ja tiesību

378norma attiecas uz jau ievadītām tiesiskajām attiecībām (sk.

379Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā

380Nr. 2009-08-01 24. punktu).

381Ar apstrīdēto normu atvaļinājuma nosacījumi tika mainīti pirms

382tam, kad Pieteikuma iesniedzējam atvaļinājums bija piešķirts.

383Tātad Pieteikuma iesniedzējam faktiski bija izveidojusies

384tiesiskā paļāvība uz to, ka atvaļinājumu par 2009. gadu tam

385piešķirs proporcionāli dienestā pavadītajam laikam, aprēķinot no

38640 kalendārajām dienām. Fakts, ka Pieteikuma iesniedzējs vēl

387nebija pieprasījis atvaļinājumu un tas viņam nebija piešķirts,

388ietekmē tiesiskās paļāvības aizsardzības līmeni, nevis to, vai

389tiesiskā paļāvība vispār varēja būt izveidojusies.

390Saskaņā ar normatīvo regulējumu amatpersona varēja paļauties

391uz to, ka atvaļinājuma dienu skaits būs proporcionāls

392nodienētajam laikam. Turklāt, kā jau tika konstatēts šā sprieduma

39311. punktā, normatīvā regulējuma izmaiņas neskāra jau

394iegūtās tiesības, bet attiecās vienīgi uz nākotnē sagaidāmām

395tiesībām.

396Pieteikuma iesniedzējam bija izveidojusies tiesiskā

397paļāvība uz sagaidāmām, nevis jau iegūtām tiesībām.

39813. Izvērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars

399starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un

400nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas, vai ir

401paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu.

402Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka šāda saudzējoša

403pāreja var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai

404kompensācijas paredzēšana (sk. Satversmes tiesas 2003.

405gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2.

406punktu). Tomēr minētais neizslēdz, ka šādu saudzējošu pāreju

407iespējams nodrošināt arī ar citiem mehānismiem. Turklāt

408atsevišķos gadījumos saudzējošas pārejas esamība var nebūt

409vienīgais kritērijs, kas izšķir to, vai saprātīgs līdzsvars ir

410ievērots.

41113.1. Saprātīgs pārejas termiņš vai kompensācija

412galvenokārt attiecas uz tādiem gadījumiem, kad personai tiek

413atņemtas vai ierobežotas jau piešķirtas vai tuvā nākotnē

414paredzamas tiesības. Līdz ar to par svarīgāko tiesiskās

415paļāvības kritēriju šādos gadījumos kļūst sabiedrībai nozīmīgu

416interešu aizsardzība un likumdevēja rīcības brīvības robežas, jo

417arī jaunais regulējums nedrīkst pārkāpt personu pamattiesības

418(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma

419lietā Nr. 2010-60-01 12. punktu).

420Likumdevējs noteica ierobežojumus attiecībā uz atvaļinājuma

421ilgumu, bet tiesības uz atvaļinājumu saglabāja. Apstrīdētajai

422normai bija tūlītējs, taču ne atpakaļejošs spēks. Līdz ar to

423atvaļinājuma dienu skaita samazinājums nedrīkstēja attiekties uz

424tām amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras visu

425atvaļinājumu bija izmantojušas pirms Grozījumiem. Šajā gadījumā

426nozīme ir tam, ka atvaļinājums jau bija piešķirts, izdodot

427tiesību piemērošanas aktu. Ja atvaļinājums ir piešķirts, izdodot

428tiesību piemērošanas aktu, tad faktiski jau ir iegūtas tiesības

429uz konkrētu atvaļinājuma dienu skaitu.

430Kā Satversmes tiesa secināja iepriekš, amatpersonām bija

431izveidojusies likumīga, pamatota un saprātīga tiesiskā paļāvība

432uz to, ka 2009. gadā atvaļinājums tām tiks piešķirts

433normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (sk. šā sprieduma

43410.2. punktu). Tomēr tām nevarēja būt radusies paļāvība

435uz to, ka atvaļinājums tiks piešķirts kādā konkrētā apmērā.

436Proti, tiesības uz atvaļinājumu nosaka dienesta attiecības, un

437par katru šādu attiecību pastāvēšanas mēnesi personai rodas

438tiesības uz divpadsmito daļu no gada atvaļinājuma. Tādējādi

439amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi paļāvība uz atvaļinājumu

440saistāma ar normatīvajos aktos paredzēto nosacījumu ievērošanu,

441nevis ar konkrētu atvaļinājuma dienu skaitu.

442Būtiski ir tas, ka vienlīdzīgs atvaļinājuma dienu skaits var

443tikt nodrošināts tiesību normu piemērošanas gaitā - aprēķinot to

444individuāli katrai amatpersonai, kā arī ņemot vērā iespēju

445piemērot papildu atbalsta pasākumus par priekšzīmīgu

446dienesta uzdevumu izpildi vai labiem dienesta pienākumu izpildes

447rezultātiem. Bez tam apstrīdētās normas pieņemšanas apstākļi

448liecina, ka likumdevējam bija nepieciešams nekavējoties risināt

449sabiedrības drošības jautājumus un veikt neatliekamus pasākumus

450ieslodzījuma vietu funkciju izpildes nodrošināšanai. Līdz ar to,

451samazinot atvaļinājuma dienu skaitu, faktiski nebija iespējams

452noteikt pārejas periodu.

453Lai noskaidrotu, vai sabiedrībai svarīgu interešu aizsardzībai

454ir dodama augstāka prioritāte nekā tiesiskās paļāvības principam,

455jāizvērtē, vai likumdevējs tiesisko regulējumu mainījis ar

456pienācīgu pamatojumu, proti, vai tiešām konkrēto regulējumu bija

457nepieciešams grozīt konstitucionāli nozīmīgu vērtību īstenošanas

458un aizsardzības labad. Līdz ar to izskatāmajā lietā jāsamēro divu

459pretēju interešu - personu tiesiskās paļāvības aizsardzības un

460nepieciešamības konkrēto regulējumu grozīt sabiedrības labā -

461nozīmīgums.

46214. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka sabiedrības

463gūtais labums nav lielāks par viņa tiesību un interešu

464aizskārumu, kas izpaudies tādējādi, ka apstrīdētā norma ir

465ievērojami samazinājusi sociālo garantiju apmēru. Pēc Pieteikuma

466iesniedzēja domām, neesot pieļaujama personas tiesību būtiska

467ierobežošana finanšu līdzekļu taupīšanas nolūkā.

46814.1. Ekonomiskā krīze 2009. gadā turpinājās. Tās

469rezultātā valstī izveidojās jauna ekonomiskā situācija.

470Atbilstoši tai bija jāizstrādā visu no valsts budžeta finansēto

471iestāžu amatpersonu un darbinieku darba atlīdzības sistēma, kas

472balstītos uz vienotiem principiem, tostarp uz samērīguma principu

473(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 28. marta lēmuma

474par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-10-01

47529.1. punktu).

476Tika uzsākta valsts pārvaldes amatpersonu un darbinieku

477atlīdzības un sociālo garantiju sistēmas sakārtošana. Jau

4782009. gada 1. decembrī Saeima pieņēma Valsts un

479pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības

480likumu (turpmāk - Atlīdzības likums). Tajā likumdevējs iestrādāja

481vienotus valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu

482(darbinieku) atlīdzības un sociālo garantiju noteikšanas

483kritērijus. Vienlaikus likumdevējs paredzēja daļu no sociālajām

484garantijām likvidēt, bet daļu - samazināt (sk. likumprojekta

485"Par vienotu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un

486darbinieku atlīdzības sistēmu" anotāciju.

487Pieejama:http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/971F0E7A788C9469C225766200358B2B?OpenDocument).

488Atlīdzības likums vērsts uz to, lai valsts pārvaldē likvidētu

489atalgojuma un sociālo garantiju atšķirības un nodrošinātu

490vienotu, taisnīgu un ekonomiski efektīvu sistēmu. Izstrādājot

491Atlīdzības likumu, likumdevējs no Dienesta gaitas likuma izslēdza

492visas normas, kas reglamentēja atvaļinājuma nosacījumus, jo bija

493iecerēts, ka visi valsts pārvaldes iestāžu amatpersonu

494(darbinieku) atlīdzības un sociālo garantiju jautājumi tiks

495reglamentēti vienkopus.

496Atlīdzības likuma 41. panta piektā daļa paredz vienādu

497atvaļinājuma dienu skaitu gan Iekšlietu ministrijas sistēmas

498iestāžu amatpersonām, gan amatpersonām ar speciālajām dienesta

499pakāpēm. Atvaļinājuma dienu skaita samazinājums amatpersonām ar

500speciālajām dienesta pakāpēm, no vienas puses, pieder pie

501ekonomiskās krīzes pārvarēšanas pasākumiem, bet, no otras

502puses, tika paredzēts, lai izveidotu vienotu sociālo garantiju

503piešķiršanas sistēmu valsts pārvaldes ietvaros.

504Likumdevējs ar Atlīdzības likumu ir veicis visu valsts

505pārvaldi aptverošu reformu, lai efektīvi izlietotu valsts budžeta

506līdzekļus. Vienotu sociālo garantiju piešķiršanas kritēriju

507ieviešana valsts pārvaldē atbilst sabiedrības interesēm.

50814.2. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka

509sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzībai dodama augstāka

510prioritāte nekā tiesiskās paļāvības

511principam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

51226. novembra sprieduma lietā

513Nr. 2009-08-01 25. punktu).

514Apstrīdētā norma tika pieņemta, lai nodrošinātu valsts

515pārvaldes iestāžu funkciju izpildi un valsts budžeta līdzekļu

516efektīvu izlietošanu. Ievērojamā ekonomiskās situācijas

517pasliktināšanās liedza valstij iespēju garantēt tādu sociālo

518labumu kopumu, kāds bija noteikts ekonomiskās izaugsmes gados.

519Sociālā solidaritāte ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to, ka

520ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību par krīzes seku

521novēršanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

52218. janvāra sprieduma lietā

523Nr. 2009-11-01 10.3. punktu). Neveicot

524pasākumus situācijas risināšanai, tiktu ietekmēta

525valsts spēja sevi efektīvi pārvaldīt.

526Atšķirīgā attieksme pret amatpersonām ar speciālajām dienesta

527pakāpēm, kurām atvaļinājums tika piešķirts pēc 2009. gada

5282. aprīļa, ir attaisnojama ar leģitīmiem mērķiem, proti, gan

529ar sabiedrības interešu aizsardzību, nodrošinot attiecīgo

530dienestu darbu, gan arī ar citu konkrētā dienesta amatpersonu

531interešu aizsardzību.

532Tādējādi atvaļinājuma nosacījumi amatpersonām ar speciālajām

533dienesta pakāpēm tika mainīti gan nozīmīgu sabiedrības interešu

534nodrošināšanas, gan konstitucionālo vērtību aizsardzības

535labad.

536Samērojot Pieteikuma iesniedzēja un sabiedrības interešu

537nozīmīgumu, nepieciešamība pēc apstrīdētās normas atsver to, ka

538tiesības, uz kuru īstenošanu persona varēja paļauties, tika

539nodrošinātas ierobežotā apmērā. Līdz ar to apstrīdētā norma

540atbilst Satversmes 1. un 91. pantam.

541Nolēmumu

542daļa

543Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

54430. - 32. pantu, Satversmes tiesa

545nosprieda:

546atzīt 2009. gada 12. marta

547likuma "Grozījumi Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

548Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta

549pakāpēm dienesta gaitas likumā" 5. pantu par

550atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un

55191. pantam.

552Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

553Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

554Tiesas sēdes priekšsēdētājs

555G.Kūtris