52. pantsBērns — vardarbības vai citas prettiesiskas darbības upuris

Bērns — vardarbības vai citas prettiesiskas darbības upuris

1(1) Vardarbības vai nolaidības rezultātā cietušo bērnu ārstēšanai un medicīniskajai rehabilitācijai izveidojamas īpašas iestādes vai nodaļas vispārējās ārstniecības iestādēs un valsts budžetā atvēlami speciāli līdzekļi. Izdevumus par bērna ārstēšanu un medicīnisko rehabilitāciju sedz valsts un pēc tam regresa kārtībā piedzen no vainīgajām personām. (1 1 ) Pienākums atmaksāt valstij izdevumus par cietušajam bērnam sniegto sociālās rehabilitācijas pakalpojumu ir personai, kuras izdarītā noziedzīgā nodarījuma dēļ bērns ir cietis. (1 2 ) Šā panta 1. 1 daļā noteiktais pienākums nav attiecināms uz personu, kura ir atzīta par vainīgu ar spēkā stājušos nolēmumu par Krimināllikuma 174. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu, ja personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma dēļ ir cietis šīs personas bērns un ja uz šā nolēmuma spēkā stāšanās brīdi personai nav pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības pār cietušo bērnu vai tās ir atjaunotas. (1 3 ) Šā panta 1. 1 daļā minētie izdevumi atgūstami Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, veicot vainīgās personas identitātes datu, kontaktinformācijas, ziņu par dzīvesvietu un kriminālo sodāmību, ziņu par noziedzīgo nodarījumu, kas vērsts pret cietušā bērnu, kā arī ar izdevumu atgūšanu saistītās informācijas apstrādi valsts informācijas sistēmā. Ministru kabinets nosaka izdevumu atmaksas kārtību un apmēru, kā arī personas datu apstrādes apjomu un kārtību, kas nepieciešama izdevumu atgūšanai, un institūciju, kura ir kompetenta izdevumus atgūt. (2) Bērnam, kurš saslimis ar kādu no seksuāli transmisīvajām slimībām, piemērojama speciāla ārstēšana. Bērna saslimšanā vainīgie pieaugušie saucami pie likumā noteiktās atbildības, un no viņiem piedzenami bērna ārstēšanas izdevumi. (3) Bērnu, kurš kļuvis par vardarbības vai nolaidības (prettiesisku darbību) upuri, aizliegts: 1) atstāt vienatnē, izņemot gadījumus, kad bērns pats to vēlas un šo izvēli par pareizu atzīst psihologs, kurš speciāli sagatavots darbam ar vardarbībā cietušiem bērniem; 2) atstāt bez psiholoģiskas un cita veida aprūpes; 3) konfrontēt ar iespējamo vardarbības (prettiesiskas darbības) izdarītāju, kamēr bērns nav pietiekami psiholoģiski sagatavots šādai konfrontācijai; 4) pakļaut jebkādu piespiedu līdzekļu pielietošanai informācijas iegūšanas vai citā nolūkā. (4) Bērnam, kurš cietis no vardarbības (prettiesiskām darbībām) savā ģimenē vai kuram pastāv reāli vardarbības draudi, nekavējoties nodrošināma ārpusģimenes aprūpe, ja vainīgās personas nav iespējams izolēt no bērna.