31. pantsAdopcija
Adopcija
1(1) Lai bērna attīstībai nodrošinātu ģimenisku vidi, tiek atbalstīta adopcija. (2) Adopcijas tiesiskos pamatus nosaka Civillikums. Adopcijas kārtību nosaka Ministru kabinets. (3) Likumos paredzētajos gadījumos un kārtībā bērnu var adoptēt uz ārvalsti, kurai ir saistoša 1993. gada 29. maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, kā arī 1989. gada 20. novembra Bērnu tiesību konvencija un ar kuru Latvija ir noslēgusi divpusēju līgumu, nosakot abpusēju tiesiskās sadarbības specifiku ārvalstu adopcijas jomā. Bērnu var adoptēt uz ārvalsti, ja bāriņtiesa, kas lēmusi par ārpusģimenes aprūpi, saņem Ārvalstu adopcijas komisijas atzinumu, kurā ietverts secinājums, ka adopcijas process uz ārvalsti atbilst šajā likumā noteiktajiem bērna tiesību aizsardzības principiem un bērna labākajām interesēm. Bērnu var adoptēt persona vai laulātie Latvijas Republikas Satversmes 110. panta izpratnē. Ja bērnu adoptē viņa radinieks vai ja tiek adoptēts otra laulātā bērns, bērnu var adoptēt uz tādu ārvalsti, kurai nav saistošas šīs daļas pirmajā teikumā minētās konvencijas, kā arī bez Ārvalstu adopcijas komisijas atzinuma. (4) Labklājības ministrija veido un uztur adopcijas reģistru. Ministru kabinets nosaka adopcijas reģistrā iekļaujamos datus par adoptējamiem bērniem, adoptētājiem, adopcijas procesu, kā arī šo datu apjomu, datu apstrādes noteikumus un kārtību. (5) Ministru kabinets nosaka Ārvalstu adopcijas komisijas izveides kārtību, sastāvu, kompetenci, darba organizāciju un kārtību, kādā tiek pieņemti komisijas lēmumi.
Ārpusģimenes aprūpes mērķis
1Ārpusģimenes aprūpes mērķis ir radīt bērnam aizsargātības sajūtu, nodrošināt apstākļus viņa attīstībai un labklājībai, sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti un ievērojot viņa spējas un intereses.
Ārpusģimenes aprūpē ņemta bērna saskarsme ar vecākiem un citām personām
1(1) Bērnam, kas nodots aizbildnībā vai audžuģimenē vai ievietots bērnu aprūpes iestādē, ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar vecākiem, kā arī ar brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, izņemot gadījumus, kad tas: 1) kaitē bērna veselībai, attīstībai un drošībai; 2) rada draudus aizbildņiem, audžuģimenēm, bērnu aprūpes iestāžu darbiniekiem vai citiem bērniem. (2) Ja ir šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi, bāriņtiesa, kura pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi, var atteikties paziņot bērna vecākiem un citām šā panta pirmās daļas ievaddaļā minētajām personām bērna atrašanās vietu vai pieņemt lēmumu par personisku attiecību un tiešu kontaktu uzturēšanas tiesību ierobežošanu. (3) Lēmumu par atteikumu paziņot bērna vecākiem un citām šā panta pirmās daļas ievaddaļā minētajām personām bērna atrašanās vietu un lēmumu par personisku attiecību un tiešu kontaktu uzturēšanas tiesību ierobežošanu ieinteresētās personas var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā. Pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur minēto lēmumu darbību. (4) Bērnu aprūpes iestādes vadītājs, audžuģimene vai aizbildnis var atļaut bērnam uzturēties pie vecākiem, kuriem ir pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības, vai citām šā panta pirmās daļas ievaddaļā minētajām personām, ja bāriņtiesa pieņēmusi par to lēmumu.
Pārvērt atsauci iesniegumā vai termiņa pārbaudē
Iestāžu likumos svarīgākais parasti ir pareizais adresāts, datums, paziņošanas veids un pārsūdzības termiņš. Saglabā pantu kopā ar lēmumu vai vēstuli.
Jautājums par šo pantu? Apraksti savu situāciju.Palīgs īslaicīgi nav pieejams. Vēstuļu veidnes strādā arī bez tā — izvēlies situāciju sarakstā ↓