Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumus Nr.73443/01 un Nr.74860/01, kurus iesnieguši Tālis Freimanis un Alvis Līdums pret Latviju

Personai ir jāparaksta rakstisks apliecinājums, ka viņa

1uzņemas nemainīt dzīvesvietu un neatstāt attiecīgā rajona

2teritoriju bez viņas lietas izmeklējošās institūcijas

3iepriekšējas atļaujas. Bez tam apsūdzētais uzņemas ierasties pēc

4policijas, prokuratūras vai tiesas pirmā uzaicinājuma.

5Apliecinājuma parakstīšanas brīdī persona tiek brīdināta, ka

6iepriekšminēto pienākumu nepildīšanas gadījumā viņai var tikt

7piemērots daudz bargāks drošības līdzeklis.

82. Normas par tiesnešu

9neatkarību un objektivitāti

10a) Vispārējie

11principi

12Vispārējos tiesu varas neatkarības

13principus nosaka Latvijas Republikas Satversme. Saskaņā ar tās

1483.pantu tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam pakļauti.

15Saskaņā ar Satversmes 84.pantu (1997.gada 4.decembra redakcijā)

16visus tiesnešus apstiprina Saeima; viņi ir neatceļami. Pirms

17pensijas vecuma sasniegšanas tiesnesi pret viņa gribu var atcelt

18no amata vienīgi Saeima un vienīgi likumā paredzētos gadījumos,

19pamatojoties uz tiesnešu disciplinārlietu kolēģijas lēmumu vai

20notiesājošu spriedumu krimināllietā.

21Kas attiecas uz tiesas

22piesēdētājiem, viņus ievēl attiecīgā pašvaldība uz pieciem gadiem

23(1992.gada 15.decembra likuma "Par tiesu varu" 64.panta 1.un

242.daļa).

25Likuma "Par tiesu varu" 11.pants

26uzliek par pienākumu visām publisko un privāto tiesību personām

27respektēt un ievērot tiesnešu neatkarību un neaizskaramību. Tāpat

28šis likums aizliedz jebkādu iejaukšanos, neatkarīgi no iegansta,

29tiesas spriešanā un jebkādu tiesneša (vai tiesas piesēdētāju, uz

30kuriem attiecas visas normas, kas attiecas uz tiesnešiem)

31iespaidošanu. Noteikts arī, ka neviens nevar pieprasīt no

32tiesneša paskaidrojumus par to, kā izskatīta konkrētā lieta, vai

33apspriedes laikā izteikto viedokļu izpaušanu. Šī paša likuma

uzskaita tiesnešu neaizskaramības garantijas, tai

1skaitā, izskatot krimināllietas.

2Latvijas Kriminālkodekss, kas bija

3spēkā līdz 1999.gada 31.martam, un arī jaunais Krimināllikums

4paredz kriminālsodu par tiesu varas neatkarības apdraudējumiem.

5Saskaņā ar šo abu likumu normām iejaukšanās lietas iztiesāšanā,

6tiesneša ietekmēšana vai tiesneša goda un cieņas aizskaršana ir

7sodāmas. Turklāt vecais Kriminālkodekss draudus tiesas sastāva

8loceklim izdalīja kā atsevišķu nozieguma sastāvu. Visi šie

9noziedzīgie nodarījumi var tikt sodīti ar naudas sodu vai

10brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem (saskaņā ar veco

11Kriminālkodeksu) vai trīs gadiem (saskaņā ar jauno

12Krimināllikumu).

13b) Noraidījumu

14pieteikšana tiesas sastāva locekļiem un prokurora pilnvaras

15Vispārējo principu, kādos

16gadījumos tiesas sastāva loceklis nevar piedalīties lietas

17izskatīšanā, nostiprina KPK 22.pants, saskaņā ar kuru tiesnesis

18nevar piedalīties tiesvedībā krimināllietā un ir noraidāms, ja

19viņš šajā lietā ir tieši vai netieši personīgi ieinteresēts.

20Tāpat saskaņā ar 27.pantu tiesnesis nevar piedalīties

21krimināllietas izskatīšanā, ja viņa objektivitāte var tikt

22pamatoti apšaubīta. Tomēr šī panta otrā daļa precizē, ka tiesneša

23pieņemtie lēmumi par drošības līdzekļu piemērošanu paši par sevi

24nevar būt par pamatu tiesneša noraidījumam.

25Visi noraidījumi jāpieteic līdz

26tiesas izmeklēšanas sākumam. Vēlāk noraidījums var tikt pieteikts

27tikai tad, ja ieinteresētajai personai noraidījuma pamats kļuvis

28zināms ar novēlošanos (29.pants).

29Ja noraidījums ir pieteikts vienam

30tiesas sastāva loceklim, tas tiek izlemts ar pārējo divu tiesas

31sastāva locekļu tiesas vārdā pieņemtu lēmumu bez tās personas

32klātbūtnes, kurai pieteikts noraidījums. Ja atlikušo locekļu

33balsis dalās līdzīgi, persona, kurai pieteikts noraidījums, ir

34noraidīta. Ja noraidījums ir pieteikts visam tiesas sastāvam,

35lēmumu pieņem tiesa pilnā sastāvā (KPK 30.pants). Lēmumi tiek

36pieņemti un paziņoti nekavējoties (30.pants).

37Ja tiesnesis tiek noraidīts, tas

38jāaizstāj ar citu tiesnesi, un lietas izskatīšana obligāti

39atsākama no jauna. KPK 28.pants nosaka:

40"Tiesnesis nevar piedalīties

41lietas izskatīšanā nevienas instances tiesā, ja spriedums vai

42lēmums, kas pieņemts, viņam piedaloties jebkuras instances tiesā,

43ir atcelts."

44KPK 41.pants uzskaita prokurora

45tiesības kriminālprocesā. Tās trešā daļa nosaka sekojošo:

46"Prokurors ierosina

47kriminālvajāšanu, pieņem lēmumu par personas saukšanu pie

48kriminālatbildības, uzrāda to apsūdzētajam, nopratina viņu un

49personiski veic izmeklēšanas darbības vai uzdod tās veikt izziņas

50iestādei, sastāda apsūdzības rakstu un virza lietu izskatīšanai

51tiesā, aptur vai izbeidz izmeklēšanu lietā, uztur valsts

52apsūdzību pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā,

53iesniedz protestu par nelikumīgiem un nepamatotiem tiesu un

54tiesnešu nolēmumiem, piedalās lietu izskatīšanā kasācijas

55instances tiesā, ierosina tiesvedību krimināllietā sakarā ar

56jaunatklātiem apstākļiem, kā arī realizē citas šajā kodeksā viņam

57noteiktās pilnvaras."

58Saskaņā ar 1994.gada 19.maija

59Prokuratūras likuma 14.panta 2.daļu "prokuroram ir pienākums

60iesniegt protestu par nelikumīgu vai nepamatotu lēmumu, kas

61pieņemts krimināllietā".

623. Apcietināto

63satikšanās ar ģimeni un sarakste

64Iesniedzēju stāstīto notikumu

65laikā vienīgās rakstītās normas, kas noteica apcietinājuma

66apstākļus, bija 1994.gada 30.aprīļa iekšlietu ministra pavēle

67nr.113 "Par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu

68uzturēšanās kārtību Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos".

69Šīs pavēles 32.punkts noteica:

70"Apcietinātajām personām var

71piešķirt īslaicīgas tikšanās ar radiniekiem vai citām personām

72tikai ar amatpersonas vai iestādes, kuras lietvedībā atrodas

73krimināllieta, rakstisku atļauju, kas obligāti apstiprināta ar

74iestādes, kurā atrodas apcietinātais, ģerboņa zīmogu, ja

75apcietinātā persona nav ļaunprātīgs režīma pārkāpējs. Šādas

76satikšanās atļautas ne biežāk kā vienu reizi mēnesī uz laiku līdz

77vienai stundai. Šīs atļaujas jāsaskaņo ar izmeklēšanas cietuma

78administrāciju.

79Raktiskajā atļaujā jābūt

80uzrādītam, kam un ar kādu personu atļauta satikšanās. Satikšanās

81ar apcietināto personu pieļaujama ne vairāk kā diviem cilvēkiem

82vienlaicīgi. Izmeklēšanas iestādes vai tiesas atļauja derīga

83tikai vienai satikšanās reizei."

84Ar 2001.gada 9.maija pavēli nr.63

85tieslietu ministrs apstiprināja jaunu instrukciju, kas nosaka

86apcietinājuma apstākļus, kuras 25.punkts atstāj spēkā šos

87ierobežojumus.

88Kas attiecas uz apcietināto

89saraksti, tā ir pakļauta tādai pašai atļauju saņemšanas kārtībai

90(iepriekšējās un šobrīd spēkā esošās instrukcijas 53.punkts).

91Ar 2001.gada 19.decembra spriedumu

92Satversmes tiesa, pamatojoties uz divu personu iesniegtajām

93konstitucionālajām sūdzībām par augstāk minētās pavēles nr.63

94noteiktām tiesību normām, atzina, ka Latvijas Konstitūcija ir

95jāinterpretē kā tāda, kas aizliedz jebkāda veida iejaukšanos

96indivīda personiskajās tiesībās, kā tikai, ja šāda iejaukšanās ir

97pamatota ar Konstitūciju, ar likumu vai ar Ministru kabineta

98pieņemtajiem noteikumiem. Jebkuršs indivīdu, ieskaitot

99apcietināto, tiesību ierobežojums, kas pamatojas tikai uz

100ministra pavēli, tādējādi ir atzīstams par

101antikonstitucionālu.

1024. Citas normas

103a) Kaitniecība

104un mantas piesavināšanās

105Iepriekš spēkā esošā

106Kriminālkodeksa 64.pants definē kaitniecību kā "darbību vai

107bezdarbību, kas vērsta uz naudas sistēmas (..) vai citu

108tautsaimniecības nozaru, kā arī iestāžu vai organizāciju darbības

109graušanu nolūkā vājināt Latvijas Republiku, ja šis nodarījums

110izdarīts, izmantojot uzņēmumus (..) vai darbojoties pretim to

111normālam darbam". Kaitniecība bija sodāma ar brīvības atņemšanas

112sodu no pieciem līdz divpadsmit gadiem.

113Mantas piesavināšanās bija

114aizliegta, ja to izdarīja persona, kurai šī manta bija uzticēta.

115Ja šis noziedzīgs nodarījums ir izdarīts "lielos apmēros", tas ir

116sodāms ar brīvības atņemšanas sodu no pieciem līdz piecpadsmit

117gadiem (Kriminālkodeksa 144.panta 4.daļa). Augstākās tiesas

118plēnuma 1994.gada 19.decembra lēmums Nr.7 precizēja, ka "lieli

119apmēri" šī panta izpratnē bija uzskatāma naudas summa, kura

120pārsniedz piecdesmit minimālās mēnešalgas laikā, kad tika

121izdarīts noziedzīgais nodarījums (26.punkts).

122Kaitniecība un mantas

123piesavināšanās pastiprinošos apstākļos tika kvalificēta kā smagi

124noziegumi saskaņā ar iepriekš spēkā esošā Kriminālkodeksa

1257.1.pantu.

126b) Vispārējā

127lēmumu pārsūdzības kārtība

128Saskaņā ar KPK 465.panta

1291.daļu:

130"Par tiesas vai tiesneša lēmumu,

131kurš nav stājies likumīgā spēkā un kura pārsūdzēšana ir paredzēta

132likumā, prokurors var iesniegt blakus protestu (..) desmit dienu

133laikā augstākas instances tiesai, kuras lēmums ir galīgs."

134c) Tiesas sēdes

135atlikšana

136Saskaņā ar KPK 258.panta 2.daļu,

137ja apsūdzētais saslimst ar smagu slimību, kas izslēdz viņa

138ierašanos tiesā, un ja nav iespējams izskatīt lietu viņa

139prombūtnē, tiesai ir jāaptur iztiesāšana, kamēr apsūdzētais

140izveseļojas. Šī paša panta trešā daļa atļauj tiesai izdalīt

141materiālus par apsūdzēto, kurš nevar ierasties tiesas sēdē,

142apturēt šo lietu līdz apsūdzētā izveseļošanās laikam un turpināt

143izskatīt lietu par pārējiem apsūdzētajiem. Tomēr, ja šāda

144atsevišķa izskatīšana nav iespējama, tiesai ir jāaptur visa lieta

145vai arī jāizskata šī lieta, ja saslimušais atzīts par

146neārstējamu.

147SŪDZĪBAS

1481. Atsaucoties uz Konvencijas

1495.panta 3.daļu, iesniedzēji sūdzas par viņu turēšanas

150apcietinājumā ilgumu. Pirmais iesniedzējs norāda, ka viņš atradās

151apcietinājumā divus periodus, sākot attiecīgi no 1995.gada

15219.jūlija līdz 5.oktobrim un no 1998.gada 25.septembra līdz

1532001.gada 28.decembrim, kas ir datums, kurā Rīgas apgabaltiesa

154pasludināja spriedumu. Bez tam pirmais iesniedzējs atgādina, ka

155no 1995.gada 5.oktobra līdz 1997.gada 30.jūnijam viņš atradās

156mājas arestā; viņš uzskata, ka viņa atrašanās mājas arestā arī

157bija brīvības atņemšana Konvencijas 5.panta izpratnē. Šādos

158apstākļos viņš uzskata, ka viņa brīvības atņemšanas ilgums

159sasniedza piecus gadus divus mēnešus un trīspadsmit dienas. Kas

160attiecas uz otru iesniedzēju, jāatzīmē, ka viņa atrašanās

161apcietinājumā ilga no 1998.gada 25.septembra līdz 2001.gada

16228.decembrim, kas ir trīs gadi trīs mēneši un divas dienas.

163Iesniedzēji uzskata, ka šie termiņi bija acīmredzami pārmērīgi

1645.panta 3.daļas izpratnē. Tāpat viņi uzskata, ka apcietinājuma

165piemērošanas motīvi, kurus Latvijas tiesas sniedza savos lēmumos,

166un proti, apsūdzības smagums, varbūtība, ka viņi varētu kavēt

167izmeklēšanas gaitu un nepieciešamība aizsargāt viņu pašu

168personisko drošību, nebija tāda rakstura, lai attaisnotu tik ilgu

169brīvības atņemšanu.

1702. Tāpat iesniedzēji sūdzas, ka

171viņu tiesības uz apcietināšanas likumīguma kontroli tiesā, kuras

172garantē Konvencijas 5.panta 4.daļa, tika pārkāptas, jo sakarā ar

173lietas iztiesājošā tiesas sastāva priekšsēdētājas paziņojumiem

174tiesa, izskatot viņu lūgumus par atrbrīvošanu, nebija neatkarīga

175un objektīva, kas ir tiesas jēdziena neatņemamas sastāvdaļas.

176Viņi tāpat uzskata, ka šī Konvencijas tiesību norma ir pārkāpta,

177jo visi viņu lūgumi tika noraidīti, pamatojoties uz motīvu, ka

178viņu turēšana apcietinājumā tika attaisnota ar noziedzīga

179nodarījuma, kurā viņi tika apsūdzēti, smagumu, un bez šī drošības

180līdzekļa objektīvas nepieciešamības izvērtēšanas. Visbeidzot

181iesniedzēji sūdzas, ka ar 1999.gada 25.novembra lēmumu Augstākās

182tiesas Senāts atteicās izskatīt viņu sūdzības par Rīgas

183apgabaltiesas lēmumu, ar kuru tika noraidīts viņu lūgums par

184atbrīvošanu. Tā kā šādas sūdzības iesniegšana tomēr bija

185paredzēta ar likumu, iesniedzēji uzskata, ka Senāts voluntāri

186atteicās veikt viņu apcietināšanas efektīvu pārbaudi.

1873. Konvencijas 6.panta 1.daļas

188kontekstā iesniedzēji sūdzas, ka viņu lieta netika izskatīta

189saprātīgā termiņā. Tāpat viņi sūdzas par lietu iztiesājošo tiesu

190neatkarības un objektivitātes trūkumu. Šajā sakarā viņi uzsver,

191ka 1997.gada 16.oktobra premjerministra un tieslietu ministra

192paziņojums ir uzskatāms par mēģinājumu ietekmēt tiesnešus, kā arī

193lietu iztiesājošā tiesneša paziņojumi, kuri publicēti presē

1941999.gada 4.un 5.novembrī un 7.decembrī, skaidri parāda viņas

195pārliecību par viņu vainīgumu un norāda uz tiesas

196neobjektivitāti. Tāpat iesniedzēji uzsver, ka lietu iztiesājošā

197tiesa nav "noteikta ar likumu", jo pēc Šteinertes kundzes

198noraidīšanas, kas notika 1999.gada 27.oktobrī, Augstākās tiesas

199Senāts atcēla lēmumu par noraidījuma pieņemšanu un atsūtīja lietu

200atpakaļ pirmās instances tiesai, lai arī Latvijas tiesības

201Senātam nedeva šādas tiesības. Visbeidzot, atsaucoties uz

202tiesībām lietu izskatīt taisnīgā tiesā, ko garantē 6.panta

2031.daļa, viņi sūdzas par noteiktiem pārkāpumiem pierādījumu

204izvērtēšanā kā attiecībā uz viņu apsūdzību, tā arī uz viņu

205nevainīgumu.

2064. Atsaucoties uz Konvencijas

2076.panta 2.daļu, iesniedzēji sūdzas, ka lietu iztiesājošās un

208lēmumus par viņu atrašanos apcietinājumā pieņemošās tiesneses

209paziņojumi parāda viņas pārliecību par viņu vainīgumu un tādējādi

210pārkāpj viņu tiesības uz nevainīguma prezumpciju.

2115. Visbeidzot, atsaucoties uz

212Konvencijas 8.pantu, iesniedzēji sūdzas par aizliegumu, kas

213uzlikts viņu ģimenes locekļiem apciemot viņus cietumā. Pirmā

214iesniedzēja gadījumā runa ir par viņa sievu un mazdēlu, kuru viņš

215audzināja pēc savas meitas nāves; kas attiecas uz otru

216iesniedzēju, personas, kas gribēja, bet nevarēja viņu apciemot,

217bija viņa sieva un divas nepilngadīgās meitas. Tāpat viņi

218sūdzējās par aizliegumu jebkāda veida korespondencei ar ārpasauli

219laikā, kad viņi atradās apcietinājumā. Ņemot vērā procesa ilgumu

220un nozīmīgus kavējumus no Latvijas valsts iestāžu puses, izpildot

221savas izmeklēšanas funkcijas, iesniedzēji uzskata, ka šie

222ierobežojumi, kurus uzlika lietu iztiesājošais tiesnesis un

223cietuma administrācija, bija neproporcionāli, ja ņem vērā

224leģitīmo mērķi, kurš varētu tikt sasniegts.

225JURIDISKAIS ASPEKTS

226A. Sūdzība par

227Konvencijas 5.panta 3.daļu

228Iesniedzēji sūdzas, ka viņu

229atrašanās apcietinājumā ilgums pārsniedz saprātīga laika termiņu

230Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē, kurš nosaka sekojošo:

231"Jebkura persona, kas aizturēta

232vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c.apakšpunktu, (..) ir

233pakļaujama tiesas procesam saprātīgās laika robežās vai līdz

234tiesas procesam atbrīvojama. Atbrīvot var ar nosacījumu, kas

235nodrošina personas ierašanos tiesā."

2361. Pušu

237argumenti

238a) Valdība

239Valdība no paša sākuma uzsver, ka

240attiecībā uz abiem iesniedzējiem laiks, kas ņemams vērā

241Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē, ilga no 1998.gada

24225.septembra, datuma, ar kuru viņi tika apcietināti, līdz

2432001.gada 28.decembrim, datumam, kad Rīgas apgabaltiesa beidza

244pasludināt spriedumu.

245Valdība uzskata, ka tiesas savos

246lēmumos ir sniegušas "atbilstošu" un "pietiekamu" pamatojumu, lai

247attaisnotu iesniedzēju ievietošanu apcietinājumā; valdība

248iesniedz katra Rīgas apgabaltiesas pieņemtā lēmuma šajā sakarā

249pamatojuma detalizētu analīzi. Tā, kas attiecas uz pirmo lēmumu,

250kurš datēts ar 1998.gada 25.septembri, lēmums ir pamatots ar

251apsūdzības smagumu, ar nepieciešamību nodrošināt iesniedzēju

252personisko drošību, kā arī ar veselības problēmu neesamību, kas

253attiecībā uz pirmo iesniedzēju varētu attaisnot mazāk

254ierobežojošu drošības līdzekļa piemērošanu nekā ievietošanu

255apcietinājumā. Jo īpaši valdība uzskata, ka, tā kā iesniedzēji

256strādāja savā bankā, ieņemot amatus ar ļoti lielu atbildību,

257pastāvēja ticami iemesli turēt viņus aizdomās par to, ka viņi

258bija izdarījuši noziedzīgus nodarījumus, kuros viņi bija

259apsūdzēti. Tāpat valdība uzstāj uz to, ka pastāvēja reāls risks,

260ka iesniedzēji, pat ja viņš neaizbēgtu, tad vismaz izvairītos no

261tiesas, kā piemēru minot divas citas bankas atbildīgas

262amatpersonas, attiecībā uz kurām arī bija ticis pieņemts lēmums

263par apcietinājuma piemērošanu un kuras ir aizbēgušas. Tādējādi

264iesniedzēju atrašanās apcietinājumā pilnībā bija attaisnota.

265Kas attiecas uz 1998.gada

26616.decembra lēmumu un turpmākiem lēmumiem, valdība atgādina, ka

267tie tika pamatoti ar trīs pamatargumentiem, un proti,

268iesniedzējiem izvirzītās apsūdzības smagumu, viņu personību, kā

269arī ar to, ka nebija jauni fakti, kuri prasītu ietekmēt

270nepieciešamību mainīt piemēroto drošības līdzekli. No vairākām

271tiesas sēdēm, kur tika izskatīts jautājums par apcietinājuma

272atstāšanu, izriet, ka iesniedzēji nav pamatojuši savus lūgumus

273par atbrīvošanu ar argumentiem, kuri kaut kādā veidā ataisnotu

274viņiem piemērotā drošības līdzekļa maiņu; piemēram, no pirmās

275tiesas sēdes izriet, ka otrais iesniedzējs pat nav tieši uzsvēris

276nepieciešamību viņu atbrīvot. Ir taisnība, ka tiesas sēdēs, kurās

277tika pieņemti 1998.gada 16.decembra, 2000.gada 30.marta un

27811.aprīļa lēmumi, pirmais iesniedzējs atsaucās uz savu veselības

279stāvokli un jo īpaši uz savu trešās kategorijas invaliditātes

280grupu (viszemākā) kā attaisnojumu savai atbrīvošanai. Tāpat

2812000.gada 15.jūnija tiesas sēdē otrais iesniedzējs uzsvēra, ka

282viņš bija slims ar neārstējamu slimību un ka šis apstāklis bija

283par labu viņa atbrīvošanai, tomēr savu apgalvojumu ticamībai

284netika piestādītas nekādas medicīniskās izziņas. Valdība, tāpat

285kā Rīgas apgabaltiesa, uzskata, ka tas viss nav pietiekams, lai

286pieprasītu drošības līdzekļa maiņu, jo īpaši, kad apsūdzības

287smagums pret iesniedzējiem tiek saglabāts.

288Bez tam valdība uzskata, ka valsts

289varas iestādes izrādīja "īpašu uzcītību" procesa vešanā, kā to

290paredz Tiesas konstantā prakse. Šajā sakarā valdība pēc būtības

291atsaucas uz tiem pašiem argumentiem, kurus tā izmanto, runājot

292par Konvencijas 6.panta 1.daļu (sk. iepriekš), secinot, ka visi

293kavējumi šajā kriminālprocesā bija attiecināmi uz iesniedzēju

294darbībām un lietas sarežģītību un nevis uz Latvijas valsts varas

295iestāžu rīcību.

296Ņemot visu iepriekšminēto vērā,

297valdība secina, ka iesniedzēju atrašanās apcietinājumā ilgums

298nebija nesaprātīgs Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē.

299b)

300Iesniedzēji

301Iesniedzēji uzskata, ka ne

3021998.gada 25.septembra lēmums par viņu apcietināšanu, ne

303turpmākie lēmumi, kuri noraidīja viņu lūgumus par atbrīvošanu,

304nesaturēja "atbilstošu" un "pietiekamu" pamatojumu, lai

305attaisnotu viņu brīvības atņemšanu. Viņi atgādina, ka saskaņā ar

306KPK 68.panta noteikumiem drošības līdzekli var piemērot, "ja ir

307pietiekams pamats varbūtībai, ka apsūdzētais izvairīsies no

308izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu krimināllietā".

309Pirms 1998.gada 25.septembra abi iesniedzēji bija pakļauti daudz

310mazāk ierobežojošiem drošības līdzekļiem, un tie nebija brīvību

311atņemoši, un nekas šajā lietā neparāda, ka viņi to būtu

312izmantojuši, lai izvairītos no izmeklēšanas vai izdarītu jaunus

313likumpārkāpumus.

314Tāpat iesniedzēji uzskata, ka

315Rīgas apgabaltiesas pieņēmumi, saskaņā ar kuriem viņu atrašanās

316apcietinājumā bija attaisnota ar nepieciešamību garantēt viņu

317personisko drošību un saskaņā ar kuriem viņu veselības problēmas

318neradīja šķērsli viņu turēšanai apcietinājumā, nav pamatoti ne ar

319vienu lietas materiālos esošu dokumentu. Paildzinot turēšanu

320apcietinājumā, tiesnesis uzlika iesniedzējiem par pienākumu

321pārliecināt viņu par nozīmīgām izmaiņām, kas attaisnotu viņa

322atbrīvošanu, tā vietā, lai pajautātu, vai pašreizējie apstākļi

323turpināja attaisnot turēšanu apcietinājumā un vai kāda cita

324drošības līdzekļa piemērošana nebija iespējama.

325Bez tam iesniedzēji izsaka savu

326nepiekrišanu valdības apgalvojumam, saskaņā ar kuru tiesas sēžu

327norises pārtraukšana laikā no 2000.gada 25.septembra līdz

3282001.gada 28.augustam pamatojās ar Laventa kunga veselības

329stāvokli. Šajā sakarā viņi atsaucas uz KPK 258.pantu, kas tiesai

330dod tiesības izdalīt lietas materiālus par apsūdzēto, kurš nav

331spējīgs būt klāt atlikušajā procesa daļā, apturēt lietas

332izskatīšanu, līdz šis apsūdzētais izveseļosies, un turpina

333izskatīt lietu par pārējiem apsūdzētajiem. Iesniedzēji tāpēc

334jautā, kāpēc viņu lieta netika izdalīta no Laventa kunga lietas

335un netika izskatīta atsevišķi, piemērojot iepriekšminēto

336pantu.

337Šādos apstākļos iesniedzēji

338uzskata, ka kavējumi procesa laikā pilnībā ir attiecināmi uz

339Latvijas valsts iestādēm un nevis uz viņiem pašiem.

3402. Tiesas

341vērtējums

342Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

343uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

344izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

345sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

346no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

347nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi

348argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši

349izvirzīti.

350B. Sūdzība par

351Konvencijas 5.panta 4.daļu

352Iesniedzēji sūdzas par viņu

353apcietināšanas likumīguma efektīvas kontroles trūkumu. Šajā

354sakarā viņi uzsver, ka fakts, ka tiesas sastāvs, kurš acīmredzami

355nebija neatkarīgs un objektīvs, kas ir tiesas jēdziena

356neatņemamas sastāvdaļas, noraidot visus viņu lūgumus par

357atbrīvošanu un nepārbaudot turēšanas apcietinājumā objektīvu

358nepieciešamību, un nedodod iesniedzējiem iespēju pārsūdzēt

359minētos lēmumus, pārkāpa Konvencijas 5.panta 4.daļu. Šis pants

360nosaka sekojošo:

361"Jebkura persona, kurai aizturot

362vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas

363nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas likumīgumu un nolemj

364viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi likumīga."

3651. Pušu

366argumenti

367a) Valdība

368Valdība uzskata, ka šīs sūdzības

369trīs jautājumiem, un proti, lēmumu, ar kuriem tika noraidīti

370iesniedzēju lūgumi par atbrīvošanu, pamatojuma saturs,

371pamatgarantiju trūkums attiecībā uz tiesnešiem piešķirto

372neatkarīgumu un objektivitāti un neiespējamība pārsūdzēt šos

373lēmumus, iztrūka pamatojums. Kas attiecas uz pirmo pieņēmumu,

374valdība atgādina, ka vairumā gadījumu iesniedzēji nebija

375pamatojuši savus lūgumus par atbrīvošanu; tādējādi neviens nevar

376pārmest Rīgas apgabaltiesai, ka tā nav pienācīgi izskatījusi

377iemeslus, kuri ir par un pret viņu atbrīvošanu. Tomēr gadījumos,

378kad iesniedzēji bija piestādījuši vismaz vienu argumentu, tiesa

379bija efektīvi izvērtējusi šo argumentu un noraidījusi, pietiekami

380to pamatojot. Piemēram, 1998.gada 11.decembra un 2000.gada

38113.jūnija tiesas sēdēs pirmais iesniedzējs atsaucās uz savu

382invaliditāti un apstrīdēja reālu briesmu pastāvēšanu savai

383dzīvībai, lai viņu turētu apcietinājumā; šie divi argumenti bija

384tiešā veidā minēti un atspēkoti lēmumā. 2000.gada 30.martā un

38511.aprīlī pirmais iesniedzējs atkārtoja argumentu par savu

386invaliditāti, kamēr otrais iesniedzējs atgādināja, ka viņa

387apgādībā bija divi bērni un ka nekādas briesmas nedraudēja viņa

388dzīvībai. Šie argumenti tāpat tika noraidīti, jo Rīgas

389apgabaltiesa konstatēja, ka lietā nav mainījušies faktiskie

390apstākļi. Visbeidzot 2000.gada 13.jūnijā otrais iesniedzējs

391paziņoja tiesai, ka viņš ir saslimis ar neārstējamu slimību; savā

3922000.gada 15.jūnija lēmumā tiesa konstatēja, ka nekāda

393medicīniska izziņa nepamato šo apgalvojumu un tādējādi šis

394arguments ir noraidāms. Tādējādi iesniedzēji nav pamatojuši savu

395pieņēmumu, ka Rīgas apgabaltiesa neizvērtēja viņu argumentus.

396Kas attiecas uz iesniedzēju

397pieņēmumu, saskaņā ar kuru viņu lietu iztiesājošajam Rīgas

398apgabaltiesas sastāvam iztrūka pamatgarantijas, kas ir jēdziena

399"tiesa" neatņemamas sastāvdaļas, valdība atsaucas uz saviem

400argumentiem, kurus tā sniedza, runājot par 6.panta 1.daļu

401attiecībā uz "neatkarīgu", "objektīvu" tiesu un tiesu, kas

402"noteikta ar likumu" (sk. iepriekš). Runājot visbeidzot par

403neiespējamību pārsūdzēt lēmumus par apcietinājuma piemērošanu,

404valdība atgādina, ka 5.panta 4.daļa neprasa līgumslēdzējvalstīm

405nodibināt divu līmeņu tiesas, lai izskatītu lūgumus par

406atbrīvošanu (skat. 1991.gada 12.decembra spriedumu lietā Toth

407pret Austriju, A sērija, nr.224, 84.punkts).

408Ņemot vērā visu iepriekšminēto,

409valdība uzskata, ka iesniedzēju lūgumu par atbrīvošanu

410izskatīšana notika saskaņā ar Konvencijas 5.panta 4.daļas

411noteikumiem.

412b)

413Iesniedzēji

414Iesniedzēji apstrīd valdības

415vērtējumu. Viņi uzskata, ka Rīgas apgabaltiesa neizvērtēja

416pienācīgi visus motīvus, kas bija par un pret viņu turēšanai

417apcietinājumā. Bez tam viņi uzsver, ka likums neuzliek par

418pienākumu apcietinātajam pamatot lūgumu par atbrīvošanu; tieši

419otrādi, tiesai ir jāsniedz "atbilstoši" un "pietiekami" motīvi,

420lai noraidītu šo lūgumu. Jo īpaši, kas attiecas uz Rīgas

421apgabaltiesas atsauci uz viņu personību, iesniedzēji uzskata, ka

422pirms krimināllietas ierosināšanas pret viņiem, viņiem bija

423nevainojama reputācija; tādējādi šādai atsaucei nav pamata.

424Tāpat iesniedzēji atgādina, ka,

425atsakoties atlikt lietas izskatīšanu vismaz uz vienu mēnesi,

426apgabaltiesa neatļāva aizstāvībai izmantot tiesības pārsūdzēt

427viņu lūguma par atbrīvošanu noraidījumu augstākās instances

428tiesā, ko garantē KPK 465.pants.

4292. Tiesas

430vērtējums

431Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

432uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

433izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

434sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

435no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

436nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi

437argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši

438izvirzīti.

439D. Sūdzības par

440Konvencijas 6.panta 1.daļu

441Atsaucoties uz 6.panta 1.daļu,

442iesniedzēji norāda vairākas sūdzības par iespējamo pārkāpumu

443attiecībā uz viņu tiesībām uz taisnīgu procesu saprātīgā laikā

444neatkarīgā, objektīvā un ar likumu noteiktā tiesā. Kas attiecas

445uz šo lietu, 6.panta 1.daļa nosaka sekojošo:

446"Ikvienam ir tiesības, nosakot

447civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības

448krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu (..) lietas savlaicīgu

449izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā.

450(..)"

451Tiesa uzskata par nepieciešamu

452izskatīt atsevišķi šīs sūdzības dažādus jautājumus, kas attiecas

453uz 6.panta 1.daļas garantiju īpašajiem aspektiem.

4541. Par

455pierādījumu novērtēšanas pārkāpumiem

456Kas attiecas uz iesniedzēju

457sūdzību par to, ka veids, kādā Rīgas apgabaltiesa izskatīja viņu

458lietu, atklāja vairākus pārkāpumus, jo īpaši nopratināšanu sakarā

459un citu pierādījumu novērtēšanā, Tiesa konstatē, ka šis process

460vēl turpinās apelācijas instancē Augstākās tiesas Krimināllietu

461palātā. Šajā sakarā Tiesa atgādina ar Konvenciju nodibināto

462institūciju konstanto praksi, saskaņā ar kuru procesa atbilstība

463Konvencijas 6.panta 1.daļas noteikumiem pamatā ir jāizvērtē,

464skatoties procesu kopumā, kad tas ir pabeigts (skat., piemēram,

4651998.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Bernard pret Franciju,

466Recueil des arrźts et dēcisions 1998-II, 879.lpp.,

46737.punkts, un iepriekšminēto lēmumu lietā Lavents pret

468Latviju). Tādējādi Tiesa uzskata, ka sūdzība par liecinieku

469nopratināšanu un citu pierādījumu novērtēšanu šajā lietā ir

470pāragra, un tādējādi tā ir noraidāma, piemērojot Konvencijas

47135.panta 1.un 4.daļu.

4722. Par procesa

473pārmērīgo ilgumu

474Iesniedzēji tāpat sūdzas, ka viņu

475lieta netika izskatīta "saprātīgā laikā", kā to prasa Konvencijas

4766.panta 1.daļa.

477a) Pušu

478argumenti

479i. Valdība

480Vispirms valdība uzskata, ka

481laiks, kas ņemams vērā 6.panta 1.daļas piemērošanai, sākās

4821997.gada 16.jūnijā, datumā, kurā Rīgas apgabaltiesa saņēma

483izmeklēšanas materiālus. Tomēr, tā kā Konvencija stājās spēkā

484attiecībā uz Latviju tikai 1997.gada 27.jūnijā, valdība uzskata,

485ka, sākot no šī datuma, ir jāsāk skaitīt minētais termiņš.

486Valdība vispirms atgādina, ka

487procesa saprātīgā laika ilgums ir izvērtējams, ņemot vērā lietas

488apstākļus un Tiesas praksē noteiktos kritērijus, jo īpaši lietas

489sarežģītību, iesniedzēju un kompetento valsts institūciju

490rīcību.

491Kas attiecas uz faktu un juridisko

492jautājumu sarežģītību, kas nonāca tiesas priekšā, valdība

493atgādina, ka "Bankas Baltija" lieta ir viena no vissarežģītākajām

494lietām visā Latvijas vēsturē. Šī sarežģītība ir sakarā ar

495noziedzīga nodarījuma īpašiem aspektiem. Novešana līdz bankrotam,

496kurā tika apsūdzēti iesniedzēji, ietekmēja apmēram 504 tūkstošus

497upuru, ieskaitot vairākus tiesnešus un viņu ģimenes; jebkurā

498gadījumā tā sekas skāra gandrīz pusi no valsts iedzīvotājiem. Bez

499tam lietas materiāli sākotnēji bija sakārtoti 69 sējumos; pēc

500pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas lietas materiāli

501pieauga līdz 102 sējumiem. Lietas ietvaros valsts institūcijām

502bija jānopratina 356 liecinieki. Visbeidzot inkriminētā

503noziedzīgā nodarījuma rezultātā radušies zaudējumi tika novērtēti

504uz vairāk nekā 204 miljoniem latu [aptuveni 350 miljoni

505eiro].

506Tāpat valdība uzsver lietas

507sarežģītību no juridiskā viedokļa. Tā kā "Bankas Baltija" lieta

508bija tajā pašā laikā pirmā un visnozīmīgākā tāda veida

509krimināllieta Latvijā, prokuroriem un tiesnešiem, kuriem trūka

510pieredzes šādās lietās, bija jāvelta daudz laika banku tiesību

511studēšanai. Saskaņā ar valdības teikto citu valstu pieredze

512liecina, ka noziedzīgu nodarījumu banku un finansu tiesību sfērā

513izmeklēšana visbiežāk ir ļoti sarežģīta un paņem daudz laika.

514Visbeidzot valdība uzskata, ka

515periods, sākot ar 2001.gada 25.septembri līdz 28.decembrim, ir

516tikai un vienīgi sakarā ar lietas sarežģītību. Rīgas apgabaltiesa

517apšaubīja datu aizsardzības efektivitāti savā informācijas

518sistēmā un tāpēc sprieduma oriģināls tika rakstīts ar roku. Tā kā

519šis spriedums sastāvēja no rokrakstā rakstītām 1004 lapām,

520tiesnešiem bija vajadzīgs daudz laika, lai to uzrakstītu un

521nolasītu tiesas sēdē.

522Valdība tāpat uzskata, ka

523atbildīgo valsts institūciju rīcība nepalīdzēja procesa

524ieilgšanā. Rīgas apgabaltiesa, saņemot lietas materiālus

5251997.gada 16.jūnijā, rīcības sēdi noturēja 1997.gada 30.jūnijā,

526tātad tikai divu nedēļu laikā. Otro un trešo tiesas sēdi, kuras

527notika 1997.gada 13.un 14.oktobrī, turpināja 1997.gada 16.oktobra

528tiesas sēde, kur tiesnesis un piesēdētāji atstatīja sevi. Nākošā

529tiesas sēde notika 1997.gada 31.oktobrī, kad aizstāvība pieteica

530noraidījumu tiesas sastāvam un kuru tiesas sastāvs

531apmierināja.

532Tiesas sēdes nenotika no 1997.gada

5334.novembra līdz 1998.gada 14.septembrim sakarā ar lietas lielo

534publicitāti un faktu, ka jaunais tiesas sastāvs, kurš bija

535nozīmēts pēc iepriekšējā tiesas sastāva noraidīšanas, studēja

536lietas materiālus un banku likumdošanu. Valdība jo īpaši uzsver,

537ka šajā laikā Šteinertes kundzei bija jau iedota izskatīt 31

538krimināllieta, tai skaitā uzņēmējsabiedrības "Auseklītis" lieta,

539kura vairākos aspektos bija līdzīga "Bankas Baltija" lietai un

540kurai tāpat bija pievērsta liela mediju uzmanība. Piecas no šīm

541lietām tika izskatītas līdz 1997.gada beigām; kas attiecas uz

542pārējām 26 lietām, Šteinertes kundze uzspēja tās izskatīt

5431998.gada laikā. Jebkurā gadījumā pirms 1998.gada 25.septembra

544tiesa jau bija noturējusi deviņas tiesas sēdes šajā lietā.

545Valdība tādējādi uzskata, ka runa ir par izņēmuma gadījumu, kad

546divi tiesneši pēc kārtas ir bijuši noraidīti sešu mēnešu laikā un

547kad lieta ir tikusi iedota trešajam tiesnesim, kuram jau bija

548iedots izskatīt citas lietas. Tādējādi tiesas sēžu trūkums no

5491997.gada 4.novembra līdz 1998.gada 14.septembrim bija attaisnots

550ar tiesas organizācijas apsvērumiem.

551Valdība atzīst, ka no 1999.gada

5523.septembra līdz 25.oktobrim nenotika tiesas sēdes, jo Šteinertes

553kundze bija devusies ikgadējā atvaļinājumā, uz kuru viņai bija

554tiesības. Šajā sakarā valdība uzsver, ka, ņemot vērā lietas

555sarežģītību un faktu, ka Šteinertes kundze bija skatījusi lietu

556vairāk nekā vienu gadu gandrīz bez pārtraukumiem, šis kavējums

557nevar tikt kritizēts, vēl jo vairāk tāpēc, ka iesniedzēju

558advokāti efektīvi izmantoja šo laiku, lai iepazītos ar noteiktiem

559lietas materiāliem. Tāpat no 2000.gada 6.janvāra līdz

56024.februārim lietas izskatīšana tika atlikta sakarā ar tiesas

561piesēdētājas slimību. Valdība atzīst, ka šie divi periodi, un

562tikai tie, ir attiecināmi uz apgabaltiesu, bet tie nav

563palīdzējuši procesa pārmērīgā ieilgšanā.

564Tieši otrādi, valdība uzskata, ka

565tā ir iesniedzēju un vispirmām kārtām viņu līdzapsūdzētā Laventa

566kunga rīcība, kura ir paildzinājusi lietas izskatīšanu. Šajā

567sakarā valdība uzsver, ka no 1998.gada 25.septembra līdz

56823.novembrim tiesas sēdes nenotika, jo pirmais iesniedzējs bija

569apmainījis advokātu un viņa jaunajam aizstāvim vajadzēja

570iepazīties ar lietas materiāliem. No 1999.gada 10.februāra līdz

57128.februārim un no 1999.gada 25.marta līdz 11.aprīlim lietas

572izskatīšana tika atlikta pirmajā gadījumā sakarā ar pirmā

573iesniedzēja slimību un otrajā gadījumā sakarā ar Laventa kunga un

574viena no viņa advokātiem saslimšanu. Tāpat Šteinertes kundzes

575noraidījuma process, kuru iesāka Laventa kungs 1999.gada

57627.oktobrī un kurš nonāca līdz Augstākās tiesas Senātam, radīja

577nozīmīgu kavējumu. 2000.gada 9.martā otrais iesniedzējs izvēlējās

578jaunu advokātu un tas atkal prasīja tiesas sēdes atlikšanu līdz

5792000.gada 19.martam. No 2000.gada 22.marta līdz 30.martam tiesas

580sēde tika atlikta, lai ļautu aizstāvībai sagatavot jautājumus

581ekonomiskajai ekspertīzei, kuru pieprasīja Laventa kungs. Tam

582sekojošais periods, sākot no 2000.gada 30.marta līdz 7.aprīlim,

583bija veltīts šīs ekspertīzes veikšanai, un šajā laikā nenotika

584tiesas sēdes. No 2000.gada 20.aprīļa līdz 7.jūnijam un no

5852000.gada 26.septembra līdz 2001.gada 28.augustam atkal Laventa

586kunga slimība un ievietošana slimnīcā bija tas, kas prasīja

587procesa pārtraukšanu. Jo īpaši valdība uzsver, ka 2001.gada 10.,

58812., 18.un 25.jūlijā un 2., 14.un 20.augustā apgabaltiesa bija

589mēģinājusi atsākt lietas izskatīšanu, kas arī pierāda "īpašu

590uzcītību", bet slimnīcas, kurā bija ievietots Laventa kungs,

591vadība atteicās viņu nogādāt uz tiesas sēdi. Kas attiecas uz

592pirmo iesniedzēju, viņa slimība kavēja viņa ierašanos tiesā uz

5932001.gada 25.jūlija, 2., 14.un 20.augusta tiesas sēdēm; 2001.gada

59412., 17., 21.un 25.septembra tiesas sēdes tika atliktas sakarā ar

595viņa neierašanos.

596Tāpat valdība atzīmē, ka lietas

597materiālu nosūtīšana Augstākās tiesas Senātam 2002.gada maijā un

598jūnijā ilga tikai vienu mēnesi un tādējādi tas nevar tikt

599uzskatīts kā nozīmīgs kavējums. Valdība tāpat uzsver, ka, sākot

600ar 2002.gada 20.jūniju un vismaz līdz septembrim, Krimināllietu

601palāta nav izskatījusi iesniedzēju apelācijas sūdzību sakarā ar

602lietu iztiesājošā tiesneša ikgadējo atvaļinājumu un sakarā ar to,

603ka viens no Laventa kunga advokātiem tieši lūdza palātu nenozīmēt

604tiesas sēdes laikā no 2002.gada 1.augusta līdz 1.oktobrim.

605Ņemot vērā visu iepriekšminēto,

606valdība uzskata, ka visi visnozīmīgākie kavējumi šajā lietā ir

607attiecināmi uz aizstāvību, tas ir, uz iesniedzējiem un Laventa

608kungu, un nevis uz valsts institūcijām.

609ii.

610Iesniedzēji

611Iesniedzēji ar zināmiem

612iebildumiem atzīst lietas lielo sarežģītību. Viņi tomēr uzskata,

613ka ne tiesnešu darba noslogojums, ne tiesnešu pieredzes trūkums

614nav tāda rakstura, lai attaisnotu procesa pārmērīgo ilgumu.

615Saskaņā ar viņu teikto, tas ir pašas valsts pienākums organizēt

616savu tiesu sistēmu tādā veidā, lai izpildītu Konvencijas

617prasības. Viņi tāpat atzīmē, ka 504 000 cietušie nevar tikt

618piesaukti šajā sakarā, jo neviena no šīm personām nav izsaukta

619liecināt vai būt par civilprasītāju.

620Iesniedzēji uzskata, ka lietas

621sarežģītība kā faktors "saprātīga laika termiņa" noteikšanā bija

622lielā mērā saasināta ar kompetento valsts institūciju rīcību.

623Šajā sakarā viņi atklāj, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā

624atbildīgās valsts institūcijas nebija iztulkojušas lietas

625materiālus, kuri bija valodās, ko viņi nesaprata. Tādējādi, tā kā

626iesniedzējiem nebija iespējas iepazīties ar šiem materiāliem

627pirms izmeklēšanas pabeigšanas, tiesnešiem bija jāpieprasa to

628tulkošana lietas izskatīšanas laikā, kas prasīja daudz laika.

629Tāpat prokurora neizdarība nozīmēt noteiktas ekspertīzes pirms

630lietas nosūtīšanas uz tiesu, kā arī apsūdzības raksta skaidrība

631un saskaņotība nopietni ietekmēja lietas materiālu lasīšanas

632ātrumu no iesniedzēju puses. Iesniedzēji jo īpaši uzsver, ka

633iepriekšminētās ekspertīzes un tulkojumi bija jāveic laikā starp

6341999.gada 3.un 25.septembri vai 1999.gada 26.oktobrī, tas ir,

635Šteinertes kundzes atvaļinājuma laikā; tas atļautu iegūt laiku un

636neprasītu tiesas sēdes atlikšanu.

637Bez tam iesniedzēji atgādina, ka

638pēc tiesas sastāva, kuras priekšsēdētāja bija Šteinertes kundze,

639noraidīšanas 1999.gada 27.oktobrī prokuratūra apstrīdēja šo

640noraidījumu, iesniedzot protestu Augstākās tiesas Senātam, kaut

641arī neviena tiesību norma tam neuzlika pienākumu šo protestu

642izskatīt. Tādējādi lietas izskatīšana tika pārtraukta līdz

6431999.gada 14.decembrim, datumam, kurā Senāts atcēla lēmumu un

644nosūtīja noraidījumu izlemt Rīgas apgabaltiesai. Iepriekšminētais

645kavējums tādējādi bija pilnībā attiecināms uz valsts

646institūcijām.

647Pirmais iesniedzējs atzīst, ka no

6482000.gada 9.marta līdz 19.martam tiesas sēdes nenotika sakarā ar

649to, ka viņa jaunais advokāts iepazinās ar lietas materiāliem.

650Tomēr viņš norāda, ka šis advokāts šim nolūkam lūdza tikai trīs

651vai četras dienas, bet apgabaltiesa procesu pārtrauca uz

652vienpadsmit dienām.

653Iesniedzēji tāpat uzsver, ka

654tiesas sēžu atlikšana no 2000.gada 25.septembra līdz 2001.gada

65528.augustam bija pamatota ar neiespējamību turpināt lietas

656izskatīšanu sakarā ar slimnīcā ievietotā Laventa kunga

657neierašanos. Tomēr viņi atgādina, ka pēc 2001.gada 28.augusta

658tiesas sēdes tika noturētas pat Laventa kunga prombūtnē;

659arguments, saskaņā ar kuru šis kavējums bija attaisnots ar

660nepieciešamību nodrošināt aizstāvības tiesības tādējādi nevarēja

661tikt uzturēts. Bez tam iesniedzēji atgādina, ka KPK 258.pants

662tiesai dod tiesības izdalīt apsūdzētā, kurš nevar ierasties uz

663procesa atlikušo daļu, lietu, apturēt to, līdz viņš izveseļojas,

664un turpināt lietas izskatīšanu attiecībā uz citiem apsūdzētajiem;

665Rīgas apgabaltiesa tādējādi varēja arī tā rīkoties.

666Visbeidzot pirmais iesniedzējs

667lūdz Tiesu ņemt vērā viņa veselības kritisko stāvokli un

668nelabvēlīgo ietekmi, kādu šajā sakarā ir atstājis procesa

669ilgums.

670b) Tiesas

671vērtējums

672Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

673uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

674izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

675sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

676no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

677nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi

678argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši

679izvirzīti.

6803. Par tiesas

681neatkarīguma un objektivitātes trūkumu

682Iesniedzēji uzskata, ka viņu lietu

683iztiesājošā tiesa nebija "objektīva" un "neatkarīga", kā to prasa

684Konvencijas 6.panta 1.daļa. Šajā sakarā viņi uzskata, ka

6851997.gada 16.oktobra Ministru prezidenta un tieslietu ministra

686paziņojums ir ietekmējis Rīgas apgabaltiesu un ka lietu

687iztiesājošā tiesneša paziņojumi, kas publicēti presē 1999.gada

6884.un 5.novembrī, un 7.decembrī, skaidri parāda viņas pārliecību

689par labu iesniedzēju vainīgumam un norāda uz neobjektivitāti un

690tiesas neatkarīguma trūkumu.

691a) Pušu

692argumenti

693i. Valdība

694Valdība noraida iesniedzēju

695pieņēmumus. Tā no paša sākuma atzīmē, ka tiesu varas neatkarīguma

696garantijas, kuras ir nostiprinātas Konstitūcijā un Latvijas

697likumdošanā, sniedz pietiekamu aizsardzību pret jebkādu ārēju

698iejaukšanos. Runājot par Ministru prezidenta un tieslietu

699ministra paziņojumiem, valdība vispirms atzīmē, ka viņi attiecās

700tikai un vienīgi uz Laventa kungam piemērotā drošības līdzekļa

701maiņu un nevis uz "Bankas Baltija" lietu vispār. Valdība uzskata,

702ka jebkurā gadījumā, tā kā tiesnešu atcelšana ir tikai un vienīgi

703Parlamenta kompetence, šīs divas amatpersonas nevarēja iejaukties

704tiesas darbā ne formāli, ne praktiski. Saskaņā ar valdības teikto

705nebija tiešas cēloniskas sakarības starp iepriekšminētajiem

706paziņojumiem un tiem sekojošo tiesnešu atstatīšanos, jo šis

707lēmums par sevis atstatīšanu tika pieņemts sakarā ar emocionālo

708spriedzi, ko radīja lietas lielā publicitāte Latvijas sabiedrībā;

709šie paziņojumi bija tikai un vienīgi šīs publicitātes viens no

710aspektiem. Tāpat nav pierādīts, ka 1998.gada 25.septembra lēmums,

711ar kuru iesniedzēji tika apcietināti, būtu ticis pieņemts

712valdības locekļu spiediena rezultātā.

713Kas attiecas uz Šteinertes kundzes

714personisko objektivitāti, valdība uzskata, ka viņas uzvedība,

715izvērtējot to saskaņā vai nu ar objektīvo vai subjektīvo pusi,

716neatklāj nekādas šaubas par viņas objektivitāti. Šajā sakarā

717valdība atzīmē, ka Šteinertes kundze ir apmierinājusi visas

718aizstāvības (un jo īpaši Laventa kunga) lūgumus par pierādījumu

719novērtēšanu un citiem procesuāliem jautājumiem. Kas attiecas uz

720paziņojumiem, kurus viņa izteica presē, valdība uzskata, ka šo

721paziņojumu saturs netika atspoguļots visā to pilnībā un ka šie

722paziņojumi atklāj tikai dažus teikumus, kurus žurnālisti ir

723izrāvuši no konteksta. Papildus valdība paziņo savu izbrīnu par

724Šteinertes kundzes paziņojumu formu un saturu. Saskaņā ar

725valdības teikto ir maz ticams, ka pieredzējis tiesnesis varētu

726izteikties "tik neprofesionālā veidā", vēl jo vairāk laikā, kad

727jautājums par viņas noraidīšanu vēl tika izskatīts Senātā un kad

728nebija skaidrs, ka Šteinertes kundzei būs pienākums atsākt lietas

729materiālu izskatīšanu. Visbeidzot valdība atgādina, ka minētā

730intervija bija domāta avīzei, kura paredzēta plašam lasītāju

731lokam; Šteinertes kundze tādējādi centās izskaidrot lietas

732stāvokli plašai publikai saprotamā valodā. Kopumā nekas neparāda,

733ka šī tiesnese bija ieņēmusi jau iepriekš noteiktu attieksmi

734attiecībā uz iesniedzēju lietu.

735Valdība tādējādi secina, ka

736iesniedzēju lietu iztiesājošā tiesa bija "neatkarīga" un

737"objektīva" un ka nav noticis Konvencijas 6.panta 1.daļas

738pārkāpums šajā sakarā.

739ii.

740Iesniedzēji

741Iesniedzēji apstrīd valdības

742argumentus. Saskaņā ar viņu teikto, tā kā Šteinertes kundze nekad

743nav noliegusi minētos paziņojumus pēc to publicēšanas,

744argumentam, ka to saturs būtu nepilnīgi pārrakstīts, nav pamata.

745Šie paziņojumi tādējādi varēja radīt objektīvas un saprātīgas

746šaubas par šīs tiesneses objektivitāti attiecībā uz iesniedzēju

747vainu. Tāpat no minētajiem paziņojumiem izriet, ka Šteinertes

748kundze bija pieņēmusi iepriekš noteiktu attieksmi attiecībā uz

749aizstāvības labo ticību un ka šī attieksme radīja šaubas par

750viņas spēju objektīvi iztiesāt lietu. Šajā sakarā iesniedzēji

751uzskata, ka krimināllietu iztiesājošam tiesnesim ir jāatturas no

752interviju sniegšanas presei pat tad, kad lieta ir apturēta un,

753a fortiori, kad tā tiek izskatīta.

754Kas attiecas uz Rīgas

755apgabaltiesas atteikumu izvērtēt Z.L.kundzes garīgās veselības

756stāvokli, ko lūdza Laventa kungs, iesniedzēji uzskata, ka šis

757fakts radīja bažas par viņas spēju piedalīties lietas izskatīšanā

758un pieņemt neatkarīgu un objektīvu spriedumu. Iesniedzēji

759uzskata, ka pašai tiesai bija pienākums pārbaudīt šo jautājumu,

760izmantojot līdzekļus, kas paredzēti likumā.

761Kas attiecas uz Rīgas

762apgabaltiesas neatkarīgumu, iesniedzēji uzskata, ka Ministru

763prezidenta un tieslietu ministra paziņojums izdarīja acīmredzamu

764spiedienu uz tiesnešiem; par to skaidri liecina iepriekšējā

765tiesas sastāva sevis atstatīšana 1997.gada 16.oktobrī. Šis

766paziņojums tāpat bija svarīgs iemesls iesniedzēju apcietināšanai

767ar 1998.gada 25.septembra lēmumu.

768b) Tiesas

769vērtējums

770Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

771uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

772izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

773sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

774no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

775nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi

776argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši

777izvirzīti.

7784. Par

779jautājumu, vai tiesa bija "noteikta ar likumu"

780Iesniedzēji atgādina, ka pēc

781Šteinertes kundzes noraidīšanas, kas notika 1999.gada 27.oktobrī,

782Augstākās tiesas Senāts atcēla lēmumu, ar kuru tika noraidīta

783Šteinertes kundze, un nosūtīja jautājumu vēlreiz izlemt pirmās

784instances tiesā, kaut arī Latvijas tiesības tiesai nepiešķīra

785šādas tiesības. Tādējādi tiesa nebija "noteikta ar likumu"

7866.panta 1.daļas izpratnē.

787a) Pušu

788argumenti

789i. Valdība

790Valdība uzskata, ka lietu

791iztiesājošais Rīgas apgabaltiesas sastāvs bija noteikts likumīgi.

792Kas attiecas uz Rīgas apgabaltiesas tiesnešu noraidīšanu, kas

793notika 1999.gada 27.oktobrī, valdība paskaidro, ka tajā pašā

794dienā pieņemtajā lēmumā bija noraidīts lūgums par noraidīšanu.

795Tomēr šī lēmuma beigās, lēmuma rezolutīvajā daļā, Z.L. kundze,

796viena no tiesas piesēdētājām, pievienoja ar roku uzrakstītu

797piezīmi, ka "lūgums par noraidīšanu nav noraidāms". Valdība

798atzīmē, ka saskaņā ar Prokuratūras likuma 14.panta 2.daļu

799prokuroram ir beznosacījuma "pienākums"un nevis tikai "tiesības"

800iesniegt protestu par nelikumīgu lēmumu. Šajā lietā prokuratūra

801ir izpildījusi šo pienākumu un iesniegusi protestu Augstākās

802tiesas Senātam. Senāts, kuram ir kompetence tulkot Latvijas

803tiesības, tādējādi veica procesuālā likuma tulkošanu, kas arī

804tika atspoguļots Senāta 1999.gada 14.decembra lēmumā. Papildus

805valdība uzsver, ka 2002.gada 20.jūnijā Senāts apstiprināja šo

806tulkojumu, kad Senāts noraidīja sūdzību izskatīšanu, kurus tam

807bija nosūtījusi Augstākās tiesas Krimināllietu palāta.

808Kas attiecas uz faktu, ka pēc

809lēmuma par Šteinertes kundzes noraidīšanu atcelšanu lietas

810izskatīšanu uzņēmās apgabaltiesas tas pats sastāvs, kas iepriekš,

811valdība atsaucas uz lietu Bulut pret Austriju (1996.gada

81222.februāra spriedums, Recueil des arrts et dēcisions

8131996-II), kurā iesniedzējs sūdzējās par to, ka tiesnesis, kas

814piedalījās procesā, kurā lietu izskatīja pēc būtības, jau bija

815vērtējis lietu pirms šī procesa. Šajā lietā acīmredzamu

816saskaņotības trūkumu Austrijas procesuālajā likumdošanā attiecībā

817uz tiesas izveidošanu atrisināja pašas Austrijas tiesas, un Tiesa

818neuzskatīja sevi par kompetentu apšaubīt šo tiesu vērtējumu

819(355.-356.lpp., 29.punkts). Valdība uzskata, ka tādai pašai

820pieeja jābūt šajā lietā. Kopumā nav neviena iemesla, lai

821uzskatītu, ka iesniedzēju lietu iztiesājošais sastāvs nebija

822"noteikts ar likumu", kā to prasa Konvencijas 6.panta 1.daļa.

823ii.

824Iesniedzēji

825Iesniedzēji uzstāj uz to, ka

826lēmums par tiesnešu noraidīšanu nav pakļauts nekādai pārsūdzībai

827un ka 1999.gada 27.oktobra lēmuma atcelšana Senātā un lietas

828atgriešana Šteinertes kundzei bija nelikumīga Latvijas tiesību

829kontekstā. Šajā sakarā viņi uzskata, ka KPK 41.pants nosaka tikai

830prokurora locus standi vispārīgi, jo detalizēti noteikumi

831par lēmumu pārsūdzību ir noteikti 465.pantā, saskaņā ar kuru šāda

832pārsūdzība ir iespējama, "ja tā ir paredzēta likumā". Tomēr KPK

833nepiešķir pusēm tiesības pārsūdzēt lēmumus par noraidījuma

834pieņemšanu vai noraidīšanu. Bez tam iesniedzēji uzsver, ka

835jebkurā gadījumā KPK 28.pants aizliedz tiesnesim piedalīties

836lietas izskatīšanā, ja lēmums, kuru viņš pieņēmis tajā pašā

837lietā, ir ticis atcelts. Tādējādi vismaz tiesas piesēdētāji

838noteikti nevarēja piedalīties tajā pašā tiesas sastāvā, un

839tādējādi tiesa nebija noteikta ar likumu.

840b) Tiesas

841vērtējums

842Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

843uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

844izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

845sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

846no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

847nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē.

848E. Sūdzība par

849Konvencijas 6.panta 2.daļu

850Iesniedzēji sūdzas, ka viņu lietu

851iztiesājošā un lēmumus par turēšanu apcietinājumā pieņemošā

852tiesneša paziņojumi, kuri tika publicēti presē 1999.gada 4.un

8535.novembrī, un 7.decembrī un kuri atklāja tiesneses pārliecību

854par viņu vainīgumu, pārkāpa viņu tiesības uz nevainīguma

855prezumpciju, ko garantē 6.panta 2.daļa, kas nosaka sekojošo:

856"Ikviens, kas tiek apsūdzēts

857noziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina netiek

858pierādīta saskaņā ar likumu."

859Valdība atsaucas uz saviem

860secinājumiem par Konvencijas 6.panta 1.daļas ievērošanu attiecībā

861uz tiesas neatkarīgumu un objektivitāti (sk. iepriekš). Tā

862noliedz iesniedzēju nevainīguma prezumpcijas pārkāpuma

863esamību.

864Iesniedzēji atzīmē, ka savos

865paziņojumos, kuri publicēti 1999.gada 4.un 5.novembrī "Lauku

866Avīzē" un "Respublika" Šteinertes kundze patiesi ir uzskatījusi,

867ka viņa netic viņu nevainīgumam un ka labākajā gadījumā spriedums

868būs daļēji attaisnojošs. Pilnīgas attaisnošanas pieņēmums bija

869izslēgts. Tāpat iesniedzēji pievērš Tiesas uzmanību intervijai,

870kura publicēta 1999.gada 7.decembrī "Kommersant Baltic", kur

871tiesas sastāva priekšsēdētāja iesaka viņiem pierādīt savu

872nevainīgumu.

873Bez tam iesniedzēji norāda, ka

8742000.gada 30.marta un 15.jūnija lēmumos Rīgas apgabaltiesa ir

875paziņojusi, ka viņu turēšana apcietinājumā bija attaisnota ar

876viņu personību. Tā kā šis motīvs netika pamatots, iesniedzēji

877uzskata, ka tas parāda tiesas iepriekš pieņemtu attieksmi šajā

878sakarā.

879Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa

880uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu

881izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā

882sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;

883no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami

884nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi

885argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši

886izvirzīti.

887F. Sūdzības par

888Konvencijas 8.pantu

889Iesniedzēji sūdzas, ka ģimenes

890apmeklējumu un visāda veida korespondences ar viņu ģimenēm

891aizliegums bija neattaisnota un nesamērīga iejaukšanās viņu

892tiesībās, ko garantē 8.pants, kas nosaka sekojošo:

893"1.Ikvienam ir tiesības uz savu

894privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa

895neaizskaramību.

8962.Valsts institūcijas nedrīkst

897traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas

898paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai

899aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās

900labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus,

901lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu

902tiesības un brīvības."

9031. Pušu

904argumenti

905a) Valdība

906Valdība atgādina, ka saskaņā ar

907iekšlietu ministra pavēles nr.113 32.punktu un tieslietu ministra

908instrukcijas, kas apstiprināta ar 2001.gada 9.maija pavēli nr.63

909(sk. iepriekš nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu)

910apcietinātās personas var saņemt atļauju satikties uz īsu laiku

911ar savām ģimenēm vai citām personām ar nosacījumu, ka iestāde,

912kuras lietvedībā atrodas lieta, dod rakstisku atļauju. Tāda pati

913kārtība ir piemērojama attiecībā uz apcietinātā korespondenci

914(abu iepriekšminēto pavēļu 53.punkts). Saskaņā ar valdības teikto

915pēc iesniedzēju apcietināšanas 1998.gada 25.septembrī ne pirmā

916iesniedzēja sieva, ne otrā iesniedzēja sieva un meitas nevienā

917brīdī nav lūgušas Rīgas apgabaltiesu atļauju apciemot viņus

918cietumā. Tas pats ir sakāms par iesniedzēju sarakstīšanos ar

919savām ģimenēm.

920Lai pamatotu šo argumentu, valdība

921piestāda Tiesai divu vēstuļu kopijas, kuras ir adresētas valdības

922pārstāvei. Saskaņā ar to, kas ir ierakstīts pirmajā vēstulē, kura

923datēta ar 2002.gada 10.jūniju un kuru rakstījis Ieslodzījumu

924vietas pārvaldes direktora vietnieks, neviens no pirmā vai otrā

925iesniedzēja ģimenes locekļiem nav viņus apciemojis. Tomēr šajā

926pašā vēstulē pārvalde paziņoja, ka tā precīzi nezina, vai Rīgas

927apgabaltiesa bija apmierinājusi lūgumu par tikšanos; tādējādi

928pārstāve tika aicināta vērsties pie pašas tiesas šajā jautājumā.

929Otrā vēstule, kuru parakstīja Šteinertes kundze 2002.gada

93030.jūlijā, apliecināja, ka viņa nav saņēmusi nevienu lūgumu no

931iesniedzēju ģimenēm par atļauju satikties. Kas attiecas uz

932jautājumu, vai šādi lūgumi tika iesniegti apgabaltiesas

933sekretariātā, Šteinertes kundze nevarēja atbildēt, jo tāda veida

934dokumentācija netiek saglabāta tiesā.

935Papildus no lietas materiāliem,

936kurus piestādījusi valdība, izriet, ka 2001.gada 19.janvārī

937Šteinertes kundze atļāva pirmajam iesniedzējam apmeklēt savas

938mātes bēres ar nosacījumu, ka viņu pavada cietuma apsardze. Tāpat

9392001.gada 12.septembrī Latvijas Ārlietu ministrija lūdza tiesai

940atļaut Eiropas Parlamenta deputātam apmeklēt pirmo iesniedzēju un

941Laventa kungu cietumā; Šteinertes kundze deva savu piekrišanu šim

942lūgumam.

943Šādos apstākļos valdība secina, ka

944ne paši iesniedzēji, ne viņu ģimenes nav izgājuši Latvijas

945tiesībās paredzēto procedūru, lai atļautu tikšanos vai

946sarakstīšanos, un tādējādi nav nekādu problēmu Konvencijas

9478.panta sakarā.

948b)

949Iesniedzēji

950Iesniedzēji, kas attiecas uz

951viņiem pašiem, atgādina, ka apcietināto personu apmeklējumu un

952sarakstīšanos kārtību neregulē likums, bet tikai ministru

953pavēles, ka atļaujas došana apmeklējumiem vai korespondencei

954atklāj iestādes, kuras lietvedībā atrodas lieta, diskrecionāru

955vienpusēju gribu un ka Latvijas tiesībās nav paredzēta

956pārsūdzības iespēja iespējamam atteikumam. Pastāvot šādiem

957apstākļiem, iesniedzēji uzskata, ka Latvijas tiesībās nav nekādu

958garantiju pret patvaļību. Tāpat viņi uzskata, ka tā kā pilnīgs

959apmeklējumu un sarakstīšanās ar ģimeni aizliegums ir nesamērīgs

960pat notiesāta cietumnieka gadījumā, tas ir vēl jo vairāk tāds

961gadījumā, kad persona ir apcietināta un bauda nevainīguma

962prezumpciju.

9632. Tiesas

964vērtējums

965Tiesa atgādina, ka iesniedzējs

966nevar nosaukt sevi par "upuri" Konvencijas 34.panta izpratnē, ja

967vien attiecīgā darbība vai bezdarbība viņu tieši ietekmē vai ir

968ietekmējusi; ir nepieciešams, ka viņš no tās ir cietis sekas vai

969pastāv varbūtība no tās tieši ciest sekas (skat., starp daudziem

970citiem, 1988.gada 26.oktobra spriedumu lietā Norris pret

971Īriju, A sērija, nr.142, 15.lpp., 30.punkts un 1994.gada

97220.septembra spriedumu Otto-Preminger-Institut pret

973Austriju, A sērija, nr.295-A, 15.-16.lpp., 39.punkts). Tomēr

974vispārīgais princips ir, ka neviens nevar sūdzēties par

975situāciju, kuru pats ir radījis ar savu bezdarbību (skat.,

976mutatis mutandis, 1988.gada 8.septembra Komisijas lēmumu

977nr.12717/87 lietā Dupuis pret Beļģiju, Dēcisions et

978rapports (DR) 57, 196.lpp., un 2001.gada 15.februāra lēmumu lietā

979Kovalenok pret Latviju, nr.54264/00, nav publicēts).

980Bez tam Tiesa atgādina, ka saskaņā

981ar Konvencijas 35.panta 1.daļu tā var skatīt lietu tikai tad, kad

982iesniedzējs ir izsmēlis visas iekšējās jautājuma atrisināšanas

983iespējas, kas ir saskaņā ar vispāratzītiem starptautisko tiesību

984vispārīgiem principiem. 35.panta 1.daļa prasa izsmelt tikai tādas

985iespējas, kas ir efektīvas un atbilstošas, tas ir, tādas, kuras

986var dot aizsardzību iesniegtajām sūdzībām (skat., piemēram,

9871996.gada 24.aprīļa spriedumu lietā Remli pret Franciju,

988Recueil des arrts et dēcisions 1996-II, 571.lpp.,

98933.punkts).

990Šajā lietā Tiesa konstatē, ka

991apcietināto personu ģimeņu apmeklējumi un sarakstīšanās ir

992noteikta ar ministru pavēlēm, kuriem nav "likumu" spēks Latvijas

993tiesībās (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Lavents pret

994Latviju, 53.un 140.punkts). Šīs pavēles piešķir iestādei,

995kuras lietvedībā atrodas lieta, diskrecionāru varu atļaut vai

996neatļaut apcietinātā ģimenei apmeklēt viņu vai uzturēt ar viņu

997kontaktu sarakstes veidā. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka

998attiecībā uz iesniedzējiem nav izsniegts nekāds oficiāls

999aizliegums satikties vai sarakstīties. Tādējādi viņi nevar

1000nosaukt sevi par iejaukšanās viņu ģimenes dzīvē vai viņu sarakstē

1001"upuriem".

1002Tāpat no valdības paskaidrojumiem,

1003kurus apstiprina lietas materiāli un kurus neapstrīd iesniedzēji,

1004izriet, ka ne paši iesniedzēji, ne viņu ģimenes nevienā brīdī nav

1005lūguši lietu iztiesājošajam tiesnesim šādu atļauju. Tiesa jo

1006īpaši konstatē, ka sava apcietinājuma laikā pirmais iesniedzējs

1007saņēma atļauju atstāt cietumu, lai apmeklētu mātes bēres un

1008atļauju satikties ar Eiropas deputātu; tādējādi nekas

1009pārliecinoši neliecina, ka lūgums atļaut satikšanos ar ģimeni vai

1010sarakstīties būtu bijis neveiksmīgs jau no paša sākuma.

1011Iesniedzēji tādējādi nebija izsmēluši viņu rīcībā esošās

1012jautājuma atrisināšanas iespējas.

1013No tā izriet, ka tādējādi šī

1014sūdzība ir noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.un

10154.daļu.

1016Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa

1017vienbalsīgi

1018Nolemj apvienot

1019iesniegumus.

1020Pasludina par pieņemamām

1021izskatīšanai iesniedzēju sūdzības par Konvencijas 5.panta 3.daļu,

10225.panta 4.daļu un 6.panta 2.daļu, kā arī 6.panta 1.daļu attiecībā

1023uz lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā un ar

1024likumu noteiktā tiesā.

1025Pasludina iesniegumus

1026nepieņemamus izskatīšanai pārējā daļā.

1027Sōren

1028Nielsen

1029Christos

1030Rozakis

1031Sekretāra vietnieks

1032Priekšsēdētājs

1033Ārlietu

1034ministrijas tulkojums